Pavadīju ļoti jauku vakaru draudzenes sabiedrībā, dzēru, bet pigori iemetās man prātā pēc tam, kad viņa aizgāja. Dzert es neturpināju, bet laikam jau pietika...
Tad nu es nolaidu tvaiku un izklaidējos ne pa jokam... Neizskaidrojamu iemeslu dēļ es ietērpos vienīgi kuplos apakšsvārkos, kas bija uzvilkti līdz padusēm. Mana versija ir tāda, ka, tā kā biju plika, man vajadzēja kaut ko vilkt, bet laikam jebkuras normālas drēbes man likās par sarežģītu. Kādu laiku dejoju pa dzīvokli, tad man sagribējās iet pretim vīram, kas teica, ka drīz nāks mājās. Tāda pati, kuplos spilgti dzeltenos apakšsvārkos tērpta, es devos pagalmā un sāku savu ceļu trīs mājas tālāk. Kaut kur pa vidu man sagribējās pagulēt zālītē. Ne izrubīties, nē, man nebija slikti, bet vienkārši gulēt zālē. Tur vīrs mani uzgāja, bet man nāca vēl pigori, man ļoti gribējās iet pa soliņu, un izrādās, ka mēs pagalmā nebūt nebijām vieni, jo, kad man izdevās visā garumā noiet pa soliņu, es dzirdēju aplausus savam veikumam.
Mājās man nāca flešbeki no tā, ka pēdējo laiku vadu savas dienas, lasot Vampīru hronikas. Seksa laikā es uzdevu jautājumu "vai tu tici nemirstībai?" un muldēju par vampīriem un Lestatu, kā arī šausmīgi auroju.
Ko es ar šo stāstu vēlējos pateikt? To, ka esmu nenormāli apmierināta ar sevi. Man laikam vajadzēja vienkārši atlaist jebkādas bremzes, piedzerties, ārdīties, padarīt sevi par muļķi, muldēt visu, kas uz mēles, lai beidzot justos dzīva. Mana pēdējā laika depresija mani bija novedusi pilnīgā sabrauktas reņģes stāvoklī. Nenormāla piedzeršanās tukšā dūšā (jo man vēl arvien nemaz negribas ēst) bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Šis ir pirmais rīts milzīgi garā laika periodā, kad es pamodos ar sajūtu, ka ir vērts kāpt ārā no gultas. Es saprotu, ka manas ārstēšanās metodes ir pilnīgi pretējas jebkādai normālai terapijai, bet tās darbojas. Alkohols esot depresants? Tikai ne tad, ja tavā īpašumā ir kupli, dzelteni apakšsvārki.
Viss būtu bijis labi, ja vien man nebūtu ieslēgusies kaut kāda nenormāla parādība - mežonīga greizsirdība. Kur kaut kas tāds radās, es nezinu, jo šito daļu es tiešām neatceros - lērumu šausmīgu īsziņu, kurās es apsūdzēju cilvēku, pie kā draudzene aizgāja, visos nāves grēkos, un saucu draudzeni atpakaļ. Ja es nebūtu lasījusi īsziņas, kas man ir sūtītas, un vēl vairāk tās, kuras es sūtīju, es šo nakti vērtētu kā 100% veiksmes stāstu, bet par šito gan man ir kauns.
Vai manā poliamorajā būtībā tiešām mājo tik šausmīgs, privātīpašniecisks nezvērs? Vai arī man vienkārši likās, ka vakars bija par īsu un negribēju viņu laist prom, vienalga, kur viņa iet? Nav ne jausmas, neko neatceros, bet tās īsziņas ir pilnas ar vienkārši šausmīgām gramatikas un interpunkcijas kļūdām, un tās sastāv lielākoties no apgalvojuma, ka "VIŅA IR MANA!!!" :D
Ak, Dievmātīte svētā, tas tik bija nenormāls pasākums, bet es jūtos tik labi :D
Dažkārt alkohols tiešām ir risinājums. Citādi es nezinu, kā man būtu izdevies no sevis izspert ārā kaut kādu dzīvesprieku, sevišķi vēl pēc tā gadījuma ar zilajiem matiem.