Es īsti nesaprotu, kāpēc tieši man būtu jābūt labai un par citiem jādomā? Kāpēc tas no manis tiek sagaidīts?
Tas ir kaut kā iedzimts cilvēkiem, ka tad, ja tu dzīvo tādu neslepkavniecisku dzīvi, neesi gluži kriminaļņiks, tad tiek pieņemts, ka tu vēlies būt labs cilvēks.
Es dažreiz gribu, jā, bet lielākoties man ir pie kājas. Es negribu arī būt slikts cilvēks un man ļoti reti ir vēlme kādam darīt ko ļaunu, un pat tad, kad ir, es reti pakļaujos, bet tad, ja kaut kas ir svarīgs man, ja es to gribu, bet tā dabūšana traucē kādam, es tomēr izvēlos to dabūt un viss.
Būtu muļķīgi no manis gaidīt ko citu.
Es nevēlos nevienam traucēt, apgrūtināt, darīt ko nepatīkamu, bet es vēlos laimi un prieku sev, un kāda cita vārdā es diez vai no tā atteikšos.
Kāpēc tas vēl arvien kādu izbrīna..?