tethys_

Ja es ko nevaru paciest, tad tās ir dzērāja žēlabas. Es labi panesu dzērušus cilvēkus un pati arī mēdzu pielieties, kā esmu nolēmusi darīt šovakar, bet vienu gan ne - dzērāju žēlabas. Var filosofēt, var dusmoties, var trakot un darīt jocīgas lietas vai pat (kā parasti es) uzmākties. Lai jau būtu. Ja dzer, tad dzer, tad ar mūziku.
Bet, kad cilvēks ņerkst, žēlojas, raud un muļļājas... Kad kaut ko nodzertā veidā skaidro un sola, ka mirs, tad man gribas tikai pateikt - nu tad MIRSTI AR!!!!
Laikam tas sakņojas tēva žēlabās. Viņā uz dzeršanu parasti bija tieši žēls un nīkulīgs. Tikmēr, kamēr viņš ar mammu bija kopā, tikmēr neko, man īpaši netraucēja, ka viņš dzer, jo dusmīgs viņš nekad nebija, viņa dzērājdraugi man pāri nedarīja, es jau nesapratu pat kāpēc mammai nepatīk, ka dzer, man likās - kas tad tur. Taču tad māte viņu beidzot patrenca un tad sākās... Pāris nedēļu es viņu neredzēju, bet tad viņš sāka nākt uz vienu vietu ielas galā. Viņš zināja, ka mēs ar pagalma biedriem tur spēlējamies un viņš pa gabalu nāca un māja, aicināja mani klāt. Es kaut kā neatceros, ka tur būtu bijusi māsa. Atceros tikai sevi. Varbūt, ka tas bija laikos, kad māsai nebija atļauts iet uz ielas, bet man bija. Vai arī es vienkārši neatceros.
Viņš tur nāca, viss pēc alkohola smirdēdams, tas bija pierasts un nekas īpašs, bet viņš čīkstēja. Iepriekš viņš kļuva drīzāk aizkustināts, sēdināja mani uz ceļa un teica, ka ļoti mīlot, un dažreiz viņam bija kāda konfekte. Tas man patika, bet tagad māte bija viņu pametusi, un viņš man visu laiku īdēja, ka mamma viņu vairs nemīlot un viņš nevar nākt mājās. Viņš zvārojās un dīca, un apskāva mani, un man bija tik nelabi, tik nelabi. Es centos izlikties, ka viņu neredzu ielas galā, bet tad viņš sāka nākt tuvāk un es labāk uzreiz aizgāju līdz viņam, lai tas viss nenotiktu citu bērnu priekšā. Viņi gan saprata, arī viņu tētis dzēra.
Es atceros, kā tas notika ilgi, ilgi... un tāpēc man ir tik šausmīgi nelabi no dzērāju čīkstabām. Ja viņi vienkārši raud, nu labi, bet, kad sākas nesakarīga, žēla čīkstēšana... man paliek tik šausmīgi slikti. Vai arī, ja viņi ir iedzēruši tikai mazliet, kamēr ir vēl pie saprāta, arī ok. Bet tieši tas viens brīdis, kad viņš ir dzēris vairāk, nekā drīkst, lai sakarīgi izteiktos, un nāk ārā tādas šausmīgas gaudas, kas vairs neizkārtojas teikumos, man paliek tik nepanesami nelabi, ka es vairs nespēju klausīties. Man izplēn visa līdzjūtība un paliek tikai riebums un nicinājums.
Es vairs neesmu mazs bērns, es varu pateikt, lai mani netraucē. Es varu necelt augšā telefonu. Es varu aiziet prom. Un to es arī daru. Es nekad, nekad neklausīšos dzērāju nesakarīgajās žēlabās un nīdēšanā. Kaut vai lai tas robežojas ar cietsirdību, bet es neklausīšos.
Ja tu mani mīli, ja tu nevari bez manis dzīvot, ok, tu pateici, tagad es to zinu. Bet es neklausīšos nevienu pašu atkārtojumu šīm aizlietajām gaudām. Ja tu nevari bez manis dzīvot, nu tad kas tev atliek... Tava darīšana.
Man nav iecietības pret alkoholiķiem. Nevis tādiem, kas ir dzēruši vai pat kas daudz dzer, vai kam ir gadījies tāds periods. Nē, alkoholiķis man asociējas ar to bezspēcīgo, gļēvo, pazemojošo gaudu plūsmu, kurā cilvēks izvemj savu padošanos un bezvērtību. Kad vairs nav teikumu, tikai nožēlojamu vārdu plūsma. Pilnīga un galīga atkarība. Neviena risinājuma, tikai bērna brēciens pēc savas mammas - man ir grūti, es nevaru, man vajag... Alkoholiķim ir vienalga par tevi, kaut vai viņš sakās tevi mīlam. Viņš ir tikai viņš, viņš dīks un čīkstēs, un viņam par tevi patiesībā būs nospļauties. Viņam vajag, lai tu atrisini to viņa problēmu. Vajag un viss.
Nu labi, tev vajag. Ko lai es tagad daru? Risināt kā mātei zīdaiņa personu? Piedod, tu neesi zīdainis, lai gan gribētu, lai būtu. Tev vajag, bet uz mani tas neattiecas. Tu gribi, bet tā nav mana darīšana.
Ja tu dzēris uz mani pludini savu bezspēcību, tad es eju prom, tālu, vai padzenu tevi no sevis.
Jo man no tevis ir nelabi.