Šonakt es randiņojos ar personu, kas citā dimensijā ir Kailo Rens, bet ne tajā, kur mēs randiņojāmies. Viņš izskatījās tāpat, bet nebija, taču cilvēki viņu zākāja un apvainoja pat uz ielas, jo viņš citā dimensijā ir slepkavīgs maniaks. Šajā viņš bija jauks datorspeciālists (kāds - man vienalga, man tas viss iet vienā mapītē). Es nesaprotu, kāpēc šo aktieri lamā par nesmuku. Man nemaz tā neliekas, viņa attēlotajam tēlam vienkārši ir debilas sejas izteiksmes un nūģīga personība. Viņš mani veda uz restorānu vakariņās iepazīstināt ar saviem vecākiem. Tie bija ļoti parasti, bet jauki cilvēki. Restorānā uz letes tirgoja dažādas vaboles, tas gan bija neparasti. Tās nebija lielas tropu vaboles, bet diezgan parastas melnas un brūnas vaboles. Viņam bija grūta dzīve, jo citā dimensijā viņš bija piedzimis Leijai un hanam un bija viņu melnā avs. Es pati biju kaut kāds ļoti vienkāršs cilvēks visās citās dimensijās, tāpat kā šajā dzīvē, kas sapnī bija vienkārši vēl viena paralēlā dimensija.
Es biju sākusi attiecības ar šo cilvēku taisni aiz spītības, jo cīnījos pret "dimensismu", kurā cilvēki tika diskriminēti citu viņu realitāšu dēļ, bet izrādījās, ka šis nemaz ne Kailo Rens, kad piedzimst citā dimensijā un citiem vecākiem, ir ļoti patīkams cilvēks. Viņš bija maigs, romantisks un gudrs. Kad viņu uz ielas lamāja, viņš nemaz neuzvedās kā Kailo, netrakoja un neārdījās, bet ignorēja vai pateica kaut ko asprātīgu. Viņš lieliski skūpstījās, bet mani tracināja tas, ka viņš vilcināja seksu. Ne gluži līdz kāzām, bet vismaz visai ilgi viņš gribēja gaidīt. Es viņu gribēju un viņš mani arī, bet viņam bija kaut kādi reliģiskie priekšstati, kas gan nebija kristīgi, bet nez kādas tur reliģijas paģērēti. Es briesmīgi uzvilkos, kad mēs skūpstījāmies, bet viņš mani vienmēr liegi atvirzīja nostāk. Tas bija tracinoši, bet es biju gatava gaidīt, jo man viņš ļoti patika. Sanāca gan gaidīt tik ilgi, ka sapnis izbeidzās. Visai neveiksmīgi. Tāda gaidīšana ir stulba lieta. Vari vēl pamosties vai nomirt un tā arī netikt pie kārotā.

Šonakt mani pārdeva vergu tirgū. Tas bija ļoti nopietns sapnis, izņemot to, ka pieciem tēliem projicējās virsū Draugu seriāla varoņi, nebija tikai Rosa. Tie nebija tieši viņi, bet hibrīdi ar dažādām atšķirībām. Pirmo pamanīju Džouiju (drausmīgi latviski rakstās) un nodomāju - kāds līdzīgs cilvēks, bet, kad pamanīju arī pārējos, sapratu, ka tā nav nejaušība.
Tātad, es sēdēju uz podesta un gaidīju, kad mani izsolīs. Pārdeva kādus 15 vergus, arī visas draugu sievietes un Čandleru. Tā bija kaut kāda antiutopiska nākotne, kurā verdzība bija parasta lieta. Es biju nonākusi verga statusā pirmo reizi, jo biju iedzīvojusies parādos pret valsti. Tomēr man bija pilnīga verdzenes izjūta, jo es biju dzīvojusi tajā sistēmā, pilnīgi spēju iedomāties, kā tas tagad būs.
Pats ļaunākais, ka biju ragana, kas šajā sabiedrībā bija zināma, lai gan reta lieta. Neviens nezināja, ka esmu ragana, un es to slēpu, jo būt raganai brīvam cilvēkam bija ļoti izdevīgi, taču es jau bērnībā biju nojautusi savu nākotni kļūt par verdzeni, tāpēc visu mūžu izmantoju savas raganas spējas tikai sev un slepeni. Ja mani vergturi uzzinātu, ka esmu ragana, es dotu viņiem fantastiski nopelnīt, un pēc tam būtu spiesta vergot kādai lielai korporācijai, buroties, lai tā uzvar savus konkurentus, un man nebija ne jausmas, vai tā nebūtu verdzības firma vai kaut kas derdzīgs.
Gaidot, kamēr notiks izsole, es vēroju priekšā sēdošos pircējus. Mēs atradāmies lielā pilsētas laukumā, šis bija ekskluzīvu vergu tirgus, kurš notika kā pilsētas svētki. Apkārt staigāja našķu pārdevēji, skanēja mūzika, visi bija priecīgi, pat daļa vergu. Pēc sarunām es nopratu, ka esmu vienīgā, kas tikko nonākusi verga statusā. Monika un Fēbe derēja, kuru nopirks par lielāku naudu, viņas likās priecīgas, jo abas nāca no bankrotējušas mauku mājas, un cerēja, ka nonāks labākā vietā. Reičela visu laiku klusi raudāja, jo bija mīlējusi savu saimnieku, bet viņš nomira. Čandlers jokojās un ālējās, lai izskatītos jautrs un izklaidējošs. Pārējie vergi uzvedās samērā klusu, izņemot kādu pavecu sievieti, kas visu laiku skandēja lūgšanas vergu dievam, lai viņu vispār kāds nopirktu, jo viņa bija zemākās kvalitātes prece šajā tirgū.
Pircēju pirmajā rindā es pamanīju vīrieti, kas izskatījās pēc Džouija. Viņš bija vecāks nekā seriālam beidzoties, gaiši rudiem matiem un lielākām acīm, visa seja bija nedaudz citādāka, bet pazīt varēja. Mani kaut kas viņā piesaistīja, tāda kā viegla enerģija, un es sapratu, ka viņš arī ir ragana, tikai laikam vēl nekad nav to sapratis. Sāku lasīt viņa domas un nolasīju, ka viņš ir kaut ko pilnīgi nejauši dzīvē nogrēkojies, ko pēc valdošās reliģijas uzskatiem var izpirkt ar kādu labu darbu. Viņš gribēja pirkt verdzeni, kas viņam pēc izskata iepatiktos, lai to vai nu atbrīvotu un apprecētu vai vienkārši atbrīvotu, ja attiecības nesanāk un pirktu nākamo, līdz atrastu sev sievu. Tā viņš domāja izpirkt savu grēku. Lasīju viņa domās, ka viņš nosoda verdzību.
Sapratu, ka man pie viņa jātiek. Domās sūtīju viņam ziņojumu, ka esmu ragana, ka man ļoti plāni klāsies, ja kāds to uzzinās, mani spiedīs darīt ļaunus darbus, lai viņš, lūdzu, pērk mani, es kaut vai palikšu mūžam viņa verdzene, bet lai viņš pērk mani. Viņš pārsteigts par balsi galvā skatījās uz mūsu rinda, līdz uztvēra manu skatienu. Viņam patika, ka es nevēlos, lai mani piespiež strādāt kādas lielas kompānijas labā, jo tāds bija raganu - verdzeņu liktenis. Viņš ilgi uz mani skatījās, tad pamāja. Dzirdēju domās, ka viņam nav ļoti daudz naudas, bet ka viņš vismaz mēģinās mani nosolīt. Ja nesanāks, nu tad neko darīt, tad viņš mēģinās dabūt kādu sievieti rindā aiz manis, kur bija Reičela un vēl divas jaunas sievietes, bet pirms manis nevienu nesolīs.
Jutos nevis atvieglota, bet satraukta. Man bija bail, ka mūsu komunikāciju kāda vergturu ragana varētu pamanīt un pacelt manu cenu, jo raganas pārdeva ļoti dārgi. Likās gan, ka citu raganu šeit nav. Sākās izsole. Fēbe uzvarēja Moniku, jo viens vīrietis gribēja sev blondīni, Fēbe bija vienīgā, un viņš solīja ļoti lielu naudu. Šajā sabiedrībā vergu bija trūkums, tā nebija lēta prece, daudzi sev tādus gribēja, bet valdošā reliģija bija stingra jautājumos par to, kurš kļūst par vergu un kurš nē. Man gandrīz vai bija izdevies izsprukt, lavierējot starp reliģiskajām doktrīnām, jo es oficiāli piederēju minoritātes reliģijai, bet viņu tomēr bija mani šajā spēlē uzvarējuši. Šajā pasaulē pastāvēja 150 reliģijas. Viena bija stingri valdošā, visas pārējās minoritātes. Līdz 18 gadu vecumam cilvēks piederēja vecāku reliģijai, jo abiem vecākiem bija jāpieder pie vienas. Reliģiju varēja mainīt 18, 21 vai 27 dzimšanas dienā, kā arī vienu reizi pirms kāzām, jo šeit bija nešķirama laulība. Atraitnības gadījumā bija jāmeklē no savas reliģijas. Ja bērns piedzima ārpus laulības, viņu nodeva adopcijai.
Katra reliģija bija pilnīgi reglamentēta. Tai bija savi strikti noteikumi, kā arī savas nodevas galvenajai reliģijai. Bija kaut kas, ko minoritāšu reliģiju pārstāvji varēja nedarīt no galvenās, bet atkal daudz kas cits bija jāatpērk. Dažas reliģijas pieļāva šķiršanos, bet šī priekšrocība bija pirkta ar lielāku iespēju nonākt verdzībā, no kuras tikt ārā varēja tikai ar saimnieka piekrišanu. Es biju reliģijā, kurā drīkstēja šķirties, bet tas arī panāca manu verdzību, pie tam bezjēdzīgi, jo es nekad nebiju precējusies, bet noteikumi bija noteikumi.
Kamēr notika izsole, es biju skatījusies uz bēdu brāļiem un māsām, bet, kad bija palikuši rindā divi vergi bez manis, e paskatījos uz savu vēlamo saimnieku, un viņa tur vairs nebija. Šausmīgi pārbijos, jo biju ļoti uz to cerējusi. Notika vēl ļaunāka lieta - kamēr solīja vienu vīrieti, man blakus esošā sieviete, kas bija skaitījusi lūgšanas, pēkšņi paģība. Viņu aizveda pie mediķiem, un es nonācu nākamā uz izsoli. Kamēr runasvīrs stāstīja par manām labajām īpašībām un to, kāpēc es esmu nonākusi smalkākajā izsolē visa gada laikā, ja neskaita speciālu raganu izsoli, es vienkārši aizlaidos. Zināju, ka no tā ir maza jēga, jo biju čipēta, tāpēc vergus īpaši neapsargāja, bet tas tomēr radīja nelielu jucekli. Es ieskrēju tuvākajā lielveikalā, lai novilcinātu laiku. Par šādu bēgšanas mēģinājumu mani diez ko nesodītu, jo aizbēgt man nebija cerību, ja nebiju iepriekš izkārtojusi čipa izoperēšanu. Man jau bija uz pēdām apsardze, kuri smējās, ka man laikam kaut kāda nervu lēkme. Protams, ka šādi bēgt bija stulbi, bet es cerēju, ka man izdosies novilcināt laiku, līdz atgriežas mans potenciālais pircējs. Es cerēju, ka viņš ir izgājis uz brīdi, domājot, ka pirms manis vēl būs tā sieviete.
Ieraudzīju viņu veikala gaitenī. Metos klāt, bet tad sapratu, ka tas nav viņš, bet kāds stipri vecāks, viņam ļoti līdzīgs cilvēks. Šis vīrietis uz mani skatījās, tad saņēma aiz abām rokām. No puķu veikala iznāca mans iecerētais saimnieks ar dzelteniem īrisiem podiņā. Viņš uz mani paskatījās un nosarka, bet viņa tēvs teica:
"Šī ir tava nākamā sieva, es jau sen redzēju viņu vīzijā."
Kopā ar viņiem devos līdzi apsardzei, kas bijīgi skatījās uz viņa tēvu, jo bija sapratuši, ka viņš ir ragana. Jutos nokautrējusies, jo nebiju pat cerējusi, ka kļūšu par viņa sievu, drīzāk cerēju, ka viņš mani atpestīs no vergošanas riebīgām korporācijām. Ja nonāktu kur citur verdzībā, droši vien nāktu gaismā, ka esmu ragana, un mani pārdotu par milzīgu naudu.
Pateicu apsargiem, ka man bija nervu lēkme, ka es tagad godīgi atgriežos izsolē. Uzkāpu uz podesta un sākās solīšana. Jutos jau diezgan mierīga, jo zināju, ka šādi pareģojumi parasti piepildās. Es neko tādu nebiju redzējusi, es biju redzējusi vīzijā brīdi, kad stāvu uz podesta izsolē. Nezināju, ka tas būs brīdis, kad mani nopirks mans topošais vīrs. Visu mūžu biju no tā baidījusies, bet tagad jutos laimīga.
Sapnis beidzās pirms mani nosolīja, bet es visu laiku skatījos acīs savam topošajam vīram, un zināju, ka viņš mani nopirks.

Man uz datora ir piecas Apasionatas versijas, kuras man patīk, bet tieši viena ir pati mīļākā. Tagad man noņēma cietni, jāmeklē youtube, un ir tik daudz versiju, ka apjukt var. Izmēģināju sešas, tikai septītā bija tāda kā man patīk. Un vēl sakiet, ja jebkura profesionāla pianista izpildījumā katrs darbs būs apmēram viens un tas pats. Pilnīgas muļķības! Skan kā dažādi darbi. Apasionata ir tik grūts darbs, ka daži pianisti spēlē ātrākās vietas lēnāk, jo citādi nevar izspēlēt, skaļumi dažādām notīm ļoti mainīgi, jo katrai notij nav norādīts skaļums, protams. Klavieres vispār ir instruments, ko var spēlēt tā, it kā tie būtu pieci dažādi instrumenti. Atradu versiju, kas ir daudzmaz ok, bet tajā ir pārāk liela amplitūda starp skaļākām un klusākām notīm, klusākās pazūd, bet skaļākās dod pa galvu. Izjūta arī tomēr mazliet lempīgāka, prasītos viegluma vairāk, bet dramatiskās vietas ne tādas, lai dod kā ar pneimatisko āmuru.
Un tas viss par versiju, kas man "patīk" :D Esmu tā pieradusi pie savām četrām labajām un vienas ideālās, ko izvēlēju no nez cik daudziem variantiem, ka šitas vairs neiet iekšā.