Kas tie tādi?

Ja māte visu sevi veltī tikai bērniem, dzīvo caur bērnu, jau pēc pirmā bērna kļūst tikai par māti un neko vairāk, tātad viņā kā personībā nekā patiesībā arī nav bijis. Un tad varbūt pat labi, ka viņai ir bērns, jo citādākas jēgas no viņas ne citiem, ne pašai nemaz nav. Tādiem cilvēkiem arī ir daudz bērnu.
Daudz bērnus ražo un fanātiski audzina mūsdienās vai nu bagāti cilvēki, kas var atļauties aukles un visu pārējo, vai tukšas un kaut kādā ziņā trulas personības, kas nekā citādāk nespēj sevi izpaust. Taču tas viss ir pareizi. Ir pierādīts, ka cilvēkiem ar augstu IQ ir mazāk bērnu. Mums kā sabiedrībai ir vajadzīgas tās māmules kur "mēs pakakājām" un "mums izdīga pirmais zobiņš". Citādāk cilvēce izmirtu.
Uzskatu, ka cilvēkiem, kas kaut ko nopietni dara, kaut kā vēlas palīdzēt pasaulei, kaut ko dot, labāk ir pagādāt vienu, divus bērnus, un arī tad neaizrauties ar viņu dzīvju dzīvošanu. Mierīgi ņemt aukles, protams, saglabājot saikni ar bērniem. Turpināt dzīvot. Satikt cilvēkus. Turpināt projektus. Mācīties.
Ja nekā, ko pasaulei citu dot nav, tad var apgādāties ar 10 bērniem, un, cerams, vismaz viņus mīlēt.
Man ir tik šausmīgi skumji redzēt jaunas sievietes, kas pēkšņi vairs nezina, kas ir Es, ir tikai mēs, un vecas sievietes, kas ir šo "mēs" pazaudējušas, neko vairs negrib, neko vairs nemāk, nekur neiet un neko nedara.
Bļin, pasaulē ir tik daudz kas, ko DARĪT. Ko parādīt. Kam pievērst uzmanību. Ja sieviete ir tikai māte, tad varbūt labāk uz pusmūžu adoptēt otro kārtu sīko.
Šodien jūtos ciniska uz to visu. Nesen biju ciemos pie tiešām sakarīgas mātes, kam pavisam mazs zīdainītis. Par bērnu mēs runājām maz, tiesa, dažas reizes sanāca kaut kas tāds kā "paskat, cik viņai smieklīga sejas izteiksme", bet tas bija tikai jauki. Nevienu reizi netika izmantots "mēs" par bērnu. Sarunas bija brīvas un normālas. Devāmies garākā pastaigā, uzkāpām pilskalnā ar visu bērnu, baudījām dabas skaistumu. Tādai būtu jābūt mātei - jāsaglabā sava personība, jāsaprot, ka viņa nav kļuvusi par savu bērnu, ka visiem neinteresē tik ļoti viņas bērns, jādodas ārā staigāt, jāveido jaunas pazīšanās - es šo sievieti satiku pirmo reizi.
Tā bija skaista pieredze pretstatā idiotiskajiem "mēs" un "visa dzīve bērnam, kamēr es kļūstu par mātes stereotipu un debīliķi". Jā, es uzskatu, ka no tā nav atpakaļceļa. Nu nav.

Tas būtu tik skaisti lasīt kopā skaļi grāmatas. Viens vienu nodaļu, otrs otru. Tas būtu tik skaisti, ja kāds lasītu līdzi manu grāmatu. Varētu pie vīna glāzes apspriest kā viss izskatās no malas, dzirdēt kādus ieteikumus. Tas būtu tik skaisti tikt tā dziļi, dziļi sevī un tevī.
Mēs esam gliemeži.
Cik būtu skaisti iestudēt dejas, izkopt kustības pie mūsu mīļākajām dziesmām. Varbūt kādu kādam nodejot, bet kādu noteikti nē. Gulēt blakus, sadotām rokām. Būt. Just. Sevi. Tevi.
Mēs esam bruņurupuči.
Uzzīmēt jocīgu plakātu ar sev svarīgām lietām un pielīmēt virs gultas. Uzrakstīt kopēju, neveiklu dzejoli. Smieties par to un nedaudz nosarkt aiz laimes. Par sevi, par tevi, par Mums.
Mēs esam čaulaiņi, trilobīti no aizvēsturiskiem laikiem. Ādaiņi, virsmaiņi.
Kur ir tās dzīles? Tās, kas atveras tikai otra cilvēka acīs? Par sevi, par tevi, par cilvēkiem.

Šovakar es laikam būšu nopludinājusi visu pasauli ar asarām. Vismaz visu savu nekur nederīgo pasauli.
Ko tas līdz, kad es esmu beidzot atkodusi atbildes uz tik daudziem svarīgiem jautājumiem? Ko tas līdz, kad es beidzot saprotu, ko es gribu? Ko tas līdz, ja es zinu, ko man vajag, ja es izprotu savu būtību un zinu, kādus mērķus es gribētu sev uzstādīt?
Šogad es biju pazaudējusi jebkādu jēgu un mērķus, nu, kopš esmu pārvākusies uz JP, es pamazām tiešām sāku likt visu izjukušo kopā un redzu, kā tie ritentiņi un skrūvītes dabiski grib sakrist.
Bet no tā nav nekādas jēgas, jo es nevaru dabūt to, ko es gribu.
Iepriekš, kad man bija tie iepriekšējie mērķi, kas izrādījās sekundāri, ne gluži falši, bet ne tik svarīgi, es ticēju, ka man pastāv kaut kāds neliels procents iespēju tos piepildīt. Tas mani dzina uz priekšu, lika ticēt un cerēt, bet tagad es saprotu, ka nekam nav jēgas.
Man nav tā, ko man vajag. Es nezinu, kā to dabūt. Es neticu, ka es to varu dabūt.
*
Kas tas ir? Jā, es gribu visu to, kas bija mani mērķi iepriekš, tie nav nepareizi - sava viesu māja, kur vadīt pasākumus, iekārtot dziedniecības dārzu, pieņemt klientus, rīkot festivālus. Jā, man uz to varētu būt talants, bet tas nav tas pirmais, tas nav tas svarīgākais, kas man padodas un kas ir mans lielais talants.
Es māku rakstīt. Holly shit, es tiešām māku rakstīt. To ir teikuši visi skolotāji, to man no galvas gan ir mēģinājusi izdzīt ģimene, bet viņiem nav izdevies. Es par spīti tam esmu ticējusi, ka es māku rakstīt, es gribu rakstīt! To ticību nav varējusi iznīdēt ne pievilšana no izdevniecību puses, ne pašas mērenā nepatika pret manu neizdoto grāmatu, nekas. Tas ir uz laiku nokāvis šo ticību, bet ne uz ilgu laiku. Manī atkal rosās stāsti.
Jā, tā ir vienkārša lieta. Tur nav vajadzīgi materiālie resursi kā citiem maniem ilgu mērķiem. Tur ir vajadzīgs dators un laiks, kas abi man ir. Taču... tur ir vajadzīgs vēl kas, ko es atkodu, kad man tika piesūtīta Apasionāta - Bēthovena dzīvesstāsts.
Man ir vajadzīga mūza. Vēlams vairākas. Un/vai man ir vajadzīgs atbalstītāju pulks. Tādi mēs esam! Ir tādi mākslinieki, kam ir vajadzīgs kaut kāds atbalsts, kaut kāds kaut pāris cilvēku novērtējums. Kāds, kas pasaka - tas nekas, ka šoreiz tas nevienam neinteresē, es izlasīju un man patika. Tas nekas, ka šo neizdod, viņi ir muļķi, tur varbūt vajag šo un to palabot (un es tev parādīšu ko), bet man patika un es gribu, lai tu turpini rakstīt.
Man fucking vajagm lai kādam interesē tas, ko es daru!!! Man vajag, lai ir cilvēki, kas man pajautā - un ko tu pa šo nedēļu sarakstīji? Lai viņi izlasa un lai iesaka man kaut ko.
Tas skan šausmīgi stulbi, bet tas NAV stulbi. Es jau agrāk esmu lasījusi par šādiem cilvēkiem, kam vajag, lai viņiem palīdz, atbalsta, pasaka - turpini, tas nekas, ka visai pasaulei tas ir vienaldzīgi, MAN nav vienalga. Raksti kaut vai tikai man, man patīk.
Jā, daudzi mākslinieki patiesībā ir ar depresīvā spektra traucējumiem. Depresiju, ciklotīmiju, bipolārajiem traucējumiem un citiem. Daudzi mākslinieki ir jūtīgi un nespēj panest paši sevi un savu mākslu. Viņiem vajag, lai viņiem ir blakus kāds, kas pasaka - tas ir to vērts. Tava mokpilnā dzīve var radīt ko skaistu!
Citi mākslinieki var iztikt. Viņiem ir citādāk, bet ir vesela plejāde dižu cilvēku, kam ir vajadzīgs kāds, kas ir blakus, kas seko līdzi un atbalsta. Tas pats Bēthovens. Viņš dzīvoja nabadzībā, bet ne galējā trūkumā. Viņa mīļotā sieviete apprecēja vienu, pēc tam citu bagātāku un dižciltīgāku cilvēku. Viņa brāļi par viņu ņirgājās, puspasaule par viņu ņirgājās. Viņu nepieņēma un atstūma. Taču viņam vienmēr bija blakus cilvēki, kas bija kā klints. Viņi vienmēr interesējās par viņa darbu, izteica konstruktīvu kritiku, bet VIŅI VIŅAM TICĒJA.
Tāpat ir bijis nesenākā pagātnē kaut vai ar Džimu Morisonu, Kurtu Kobeinu. Viņi bija depresijā, bet viņus atbalstīja. Viņi gribēja mest plinti krūmos, bet viņiem ticēja. Viņiem teica - es noklausījos, es ticu, ka tas pasaulei patiks. Vismaz man patīk.
Ir cilvēki, kas ir par vāju, par nogurušu, par izmocītu, jo viņiem ir grūti dzīvot. Un paveicas tiem, kas ir svētīti ar tādu atbalsta komandu, ar kādu mūzu, kas viņiem tic.
Tie, kas izlasa, visi saka, ka ir labi, vienīgi varbūt kāds neatzīstas, ka ir izlasījis, bet pārējie saka, ka vajag turpināt, bet cik daudz viņu ir? Galvenais - kas viņi ir?
Ir viena dvēsele, kas lasa un kam patīk, bet es nespēju ar viņu izveidot dziļu kontaktu, kaut gribētu.
Tad vēl ir vīramāte, ha, ha. Viņa gan izlasīja. Visu manu garo romānu, bet man vienalga, ko viņa domā.
Ir tādi, kas ir lasījuši izdoto darbu, ok, tas ir cits stāsts.
Bet kopumā nevienam nekas neinteresē. Ģimenē mani tā apsmēja, protams, nedomājot, ka mani dziļi ievaino, ka es laikam nekad mūžā vairs neprasītu, lai kaut ko izlasa. Bet protams, es esmu baltais, cēlais un pārspīlētais zvirbulis un dramatiskā, ta ta ta tamm melnā avs.
Es nespēju rakstīt bez tās atpakaļsaistes. Tad man ir sajūta, ka es rakstu tukšumā un mani tas biedē.
Es nespēju būt vientuļais Veidenbaums un rakstīt un rakstīt viena. Es kaut kā nespēju panest to visu, ja man jau tāpat ir jācīnās par katru nodzīvotu dienu ar vēlmi izbeigt šo smieklīgo dzīvi.
Kā lai es ticu, ka man ir vērts kaut ko darīt, ja tas nevienu neinteresē vai nepatīk? Es tā nemāku. Es esmu tik nožēlojama un smieklīga, ka es nespēju rakstīt tikai sev par prieku.
Man nav neviena. Man nav blakus neviena, kam interesētu mans fakinais darbs. Man nav neviena, ar ko parunāt par literatūru, par tēliem, par idejām. Man nav tuvas dvēseles, kas saprastu manu dramatisko un poētisko dvēseli, kas nemāk rakstīt un domāt, un dzīvot par semočkām, trolejbusa pieturām un the @pskaidriibu.
Es jūtos tik nejēdzīgi vientuļa ar visu savu radošo pasauli. Ja būtu kaut pāris cilvēki, kas tic manai radīšanai, kas gaida nākamo nodaļu, kam ir ticība, ka tas kādam patiks, es uzrakstītu debesu brīnumus. Jā, esmu tik iedomīga, ka tiešām ticu, ka spēju uzrakstīt kaut ko tiešām labu. Taču tas atduras šajā vientulības sajūtā...
Tajā, ka tas nevienam nav vajadzīgs.
Kā man ārstēt šo kaiti, es nezinu. Nu man ir mērķis, bet man nav iespēju to piepildīt...
Es atkal esmu atpakaļ nulles punktā.
Es gribu izdzert visu pāri palikušo diazepeku, bet no tā nav nekādas jēgas, ja nav alkohola. Protams, ka es nedzeršu arī tad, ja man būtu. Gan jau es pat nosprāgt atkal nemācētu.
Jā, es salīdzinu sevi ar Bēthovenu, jo savas dzīves laikā viņš neko izcilu nesasniedza, izņemot tad, kad pārdevās komercijai un sacerēja to, kas pašam derdzās. Pēc manis nepaliks nekas, jo es visu izdzēsīšu. Man nav neviena, kas manu bipolāro roku satvertu un neļautu mest notis ugunī.
Kāda jēga rakstīt, ja ... ja nav jēgas?