Daudz bērnus ražo un fanātiski audzina mūsdienās vai nu bagāti cilvēki, kas var atļauties aukles un visu pārējo, vai tukšas un kaut kādā ziņā trulas personības, kas nekā citādāk nespēj sevi izpaust. Taču tas viss ir pareizi. Ir pierādīts, ka cilvēkiem ar augstu IQ ir mazāk bērnu. Mums kā sabiedrībai ir vajadzīgas tās māmules kur "mēs pakakājām" un "mums izdīga pirmais zobiņš". Citādāk cilvēce izmirtu.
Uzskatu, ka cilvēkiem, kas kaut ko nopietni dara, kaut kā vēlas palīdzēt pasaulei, kaut ko dot, labāk ir pagādāt vienu, divus bērnus, un arī tad neaizrauties ar viņu dzīvju dzīvošanu. Mierīgi ņemt aukles, protams, saglabājot saikni ar bērniem. Turpināt dzīvot. Satikt cilvēkus. Turpināt projektus. Mācīties.
Ja nekā, ko pasaulei citu dot nav, tad var apgādāties ar 10 bērniem, un, cerams, vismaz viņus mīlēt.
Man ir tik šausmīgi skumji redzēt jaunas sievietes, kas pēkšņi vairs nezina, kas ir Es, ir tikai mēs, un vecas sievietes, kas ir šo "mēs" pazaudējušas, neko vairs negrib, neko vairs nemāk, nekur neiet un neko nedara.
Bļin, pasaulē ir tik daudz kas, ko DARĪT. Ko parādīt. Kam pievērst uzmanību. Ja sieviete ir tikai māte, tad varbūt labāk uz pusmūžu adoptēt otro kārtu sīko.
Šodien jūtos ciniska uz to visu. Nesen biju ciemos pie tiešām sakarīgas mātes, kam pavisam mazs zīdainītis. Par bērnu mēs runājām maz, tiesa, dažas reizes sanāca kaut kas tāds kā "paskat, cik viņai smieklīga sejas izteiksme", bet tas bija tikai jauki. Nevienu reizi netika izmantots "mēs" par bērnu. Sarunas bija brīvas un normālas. Devāmies garākā pastaigā, uzkāpām pilskalnā ar visu bērnu, baudījām dabas skaistumu. Tādai būtu jābūt mātei - jāsaglabā sava personība, jāsaprot, ka viņa nav kļuvusi par savu bērnu, ka visiem neinteresē tik ļoti viņas bērns, jādodas ārā staigāt, jāveido jaunas pazīšanās - es šo sievieti satiku pirmo reizi.
Tā bija skaista pieredze pretstatā idiotiskajiem "mēs" un "visa dzīve bērnam, kamēr es kļūstu par mātes stereotipu un debīliķi". Jā, es uzskatu, ka no tā nav atpakaļceļa. Nu nav.