Fri, Oct. 16th, 2015, 09:34 pm
Tuvības ilgas un čaulas

Tas būtu tik skaisti lasīt kopā skaļi grāmatas. Viens vienu nodaļu, otrs otru. Tas būtu tik skaisti, ja kāds lasītu līdzi manu grāmatu. Varētu pie vīna glāzes apspriest kā viss izskatās no malas, dzirdēt kādus ieteikumus. Tas būtu tik skaisti tikt tā dziļi, dziļi sevī un tevī.
Mēs esam gliemeži.
Cik būtu skaisti iestudēt dejas, izkopt kustības pie mūsu mīļākajām dziesmām. Varbūt kādu kādam nodejot, bet kādu noteikti nē. Gulēt blakus, sadotām rokām. Būt. Just. Sevi. Tevi.
Mēs esam bruņurupuči.
Uzzīmēt jocīgu plakātu ar sev svarīgām lietām un pielīmēt virs gultas. Uzrakstīt kopēju, neveiklu dzejoli. Smieties par to un nedaudz nosarkt aiz laimes. Par sevi, par tevi, par Mums.
Mēs esam čaulaiņi, trilobīti no aizvēsturiskiem laikiem. Ādaiņi, virsmaiņi.
Kur ir tās dzīles? Tās, kas atveras tikai otra cilvēka acīs? Par sevi, par tevi, par cilvēkiem.