Ir grūti saglabāt savas pašvērtības apziņu, kad esi pat tuvākajiem cilvēkiem negāciju avots, jo vienīgais, par ko patiesi gribas runāt, jo tas aizņem visas domas, ir nāve, pašnāvība, trako māja un kas pēc tā visa notiks. Protams, ka nevienam to negribas dzirdēt. Protams, ka nevienam negribas, lai viņam kāds ir uz kakla un vismazāk jau pašam cilvēkam gribas būt kādam uz kakla. Manuprāt, ka pārdomas, kas notiks, ja kļūsi darbanespējīga vai pat ilgāku laiku dzīvosies pa trako māju, ir nepieciešamas. Taču tās laikam ir jāpatur tikai pie sevis, pat tad, ja kaut kas no tā visa skar arī pārējos.
Taču tad paliek melns tukšums.
Neinteresē pat tās tēmas, kas senāk interesēja. Neinteresē tās nodarbes, kas interesēja, un gribēdama tu nevari pateikt neko sakarīgu. Tas ir kā trauslā striķītī karāties virs bezdibeņa, zinot, ka tas ilgi neturēs. Vienīgā doma ir - kā atrast izeju, pirms tas pārtrūkst, un vēl - jā, par nāvi un palicējiem. Ja tādā brīdī kāds vēlas vēl norādīt uz tavām negatīvajām īpašībām vai risināt sarunu par darbu vai jebko, kas nav saistīts ar bīstamo situāciju, cilvēks taču, lai cik negribētu būt pieklājīgs, nespēj piedalīties sarunā.
Tāda ir patiesība, ka depresīvs un problēmu mākts cilvēks visiem traucē. Kamēr vēl netraucē tik ļoti, lai viņu sāktu ienīst, protams, ka cilvēki mēģina atbalstīt, bet tajā visā ir manāms - nu izbeidz taču, izbeidz, tu visiem traucē. Es negribu dzirdēt neko, ko tu saki.
Kā lai nedomā, ka labāk, ja manis nebūtu, nezinu.
Es nespēju normāli domāt un runāt par to, kas man senāk interesēja, jo jūtos kā virs bezdibeņa. Lai cik gribētu būt forša un patīkama, es nevaru. Domas ir tikai par to, par ko nu viņas ir. Ka es visiem traucēju, ka esmu slikta, ka būšu uz kakla un vispār pilnīgi nekam neesmu derīga, kas šobrīd ir patiesība. Var jau cerēt, ka tas mainīsies, bet Latvijā nav normālas psihisko slimību ārstēšanas. Psihoterapija un viss pārējais, kas man būtu vajadzīgs fizisko simptomu mazināšanai, ir ļoti dārgi.
Tad nu neko. Grimstu vientuļās pārdomās par nāvi, jo kaut kādai izejai taču ir jābūt.

Vispār kas īsti atrodas aiz tās robežas, kur beidzas saņemšanās, tēlošana un meli? Kas ir tajā otrā pusē, kad tu skaities "sajukusi prātā"?
Vai tad tiešām var teikt visu, ko domā un darīt visu, ko grib?
Kas vispār notiktu, ja es tā tagad pilnīgi palaistu brīvībā savu trakumu un sāktu teikt visu, kas manas izmocītās smadzenes nodarbina..?
Tās, protams, būtu beigas visai manai līdzšinējai dzīvei, bet no otras puses, tas arī būtu sākums kaut kam citam... kaut kam, kas varbūt man šobrīd būtu vieglāk.
Es varētu vienkārši nedomāt ne par ko, kā tikai par pastāvošo mirkli. Gulēt zemē zem ziedošām ievām un dzenāt pagalma kaķus, dziedāt tepat uz Brīvības ielas un smieties par stulbajiem cilvēkiem, kam liekas, ka tāda uzvedība ir trakuma pazīme.
Nē, patiesībā trakuma pazīme manī ir tas, ka es vispār gribu būt normāla un pieskaitāma.