tethys_

Vispār kas īsti atrodas aiz tās robežas, kur beidzas saņemšanās, tēlošana un meli? Kas ir tajā otrā pusē, kad tu skaities "sajukusi prātā"?
Vai tad tiešām var teikt visu, ko domā un darīt visu, ko grib?
Kas vispār notiktu, ja es tā tagad pilnīgi palaistu brīvībā savu trakumu un sāktu teikt visu, kas manas izmocītās smadzenes nodarbina..?
Tās, protams, būtu beigas visai manai līdzšinējai dzīvei, bet no otras puses, tas arī būtu sākums kaut kam citam... kaut kam, kas varbūt man šobrīd būtu vieglāk.
Es varētu vienkārši nedomāt ne par ko, kā tikai par pastāvošo mirkli. Gulēt zemē zem ziedošām ievām un dzenāt pagalma kaķus, dziedāt tepat uz Brīvības ielas un smieties par stulbajiem cilvēkiem, kam liekas, ka tāda uzvedība ir trakuma pazīme.
Nē, patiesībā trakuma pazīme manī ir tas, ka es vispār gribu būt normāla un pieskaitāma.