Taču tad paliek melns tukšums.
Neinteresē pat tās tēmas, kas senāk interesēja. Neinteresē tās nodarbes, kas interesēja, un gribēdama tu nevari pateikt neko sakarīgu. Tas ir kā trauslā striķītī karāties virs bezdibeņa, zinot, ka tas ilgi neturēs. Vienīgā doma ir - kā atrast izeju, pirms tas pārtrūkst, un vēl - jā, par nāvi un palicējiem. Ja tādā brīdī kāds vēlas vēl norādīt uz tavām negatīvajām īpašībām vai risināt sarunu par darbu vai jebko, kas nav saistīts ar bīstamo situāciju, cilvēks taču, lai cik negribētu būt pieklājīgs, nespēj piedalīties sarunā.
Tāda ir patiesība, ka depresīvs un problēmu mākts cilvēks visiem traucē. Kamēr vēl netraucē tik ļoti, lai viņu sāktu ienīst, protams, ka cilvēki mēģina atbalstīt, bet tajā visā ir manāms - nu izbeidz taču, izbeidz, tu visiem traucē. Es negribu dzirdēt neko, ko tu saki.
Kā lai nedomā, ka labāk, ja manis nebūtu, nezinu.
Es nespēju normāli domāt un runāt par to, kas man senāk interesēja, jo jūtos kā virs bezdibeņa. Lai cik gribētu būt forša un patīkama, es nevaru. Domas ir tikai par to, par ko nu viņas ir. Ka es visiem traucēju, ka esmu slikta, ka būšu uz kakla un vispār pilnīgi nekam neesmu derīga, kas šobrīd ir patiesība. Var jau cerēt, ka tas mainīsies, bet Latvijā nav normālas psihisko slimību ārstēšanas. Psihoterapija un viss pārējais, kas man būtu vajadzīgs fizisko simptomu mazināšanai, ir ļoti dārgi.
Tad nu neko. Grimstu vientuļās pārdomās par nāvi, jo kaut kādai izejai taču ir jābūt.