Visur tik daudz visādu "Šodien es piecēlos, esmu vesela, esmu svētīta, piedod, Dievs, par visu manu čīkstēšanu, es pateicos par visu, ko esi devis!". Vispār tajā ir kāda gudrība. Vesels cilvēks tomēr ir potenciāla pilns, lai daudz ko paveiktu. Lai kā viņam neveicas, viņam ir iespējas turpināt cīnīties.
Bet par slimiem cilvēkiem šādi nevar vis teikt. Kārtējo reizi pavadot dienu ar sakostiem zobiem ciešot sāpes, esmu sapratusi, ka man IR tiesības čīkstēt pret to kuci, cik es gribu. Es jau trīs nedēļas neesmu nopelnījusi ne centa, izņemot 6,50eur par sadziedāšanos un kaut kādu simbolisku summiņu etsy, par ko varu tik vien kā izlādējušos listingus atjaunot. Man neveicas, jā, šo mēnesi man tiešām ļoti, ļoti neveicas ar darbiem, bet pat laikam labāk tā. Man jau arī nebūtu spēka.
Pēc manas dejošanas Balteinā nepateiksiet, jā... Bet man jau tas viss atkarīgs bieži no emocijām un iekrita veiksmīgi, man jau bija bail, ka varēšu tik vien kā nodemonstrēt kustības un viss.
Kur lai es tagad liekos, kur lai ķeru iespējas piestrādāt no mājām, es nezinu. Bieži pat mājās ir brīži, kad nemaz nevarētu. Vajadzētu kaut ko, kam nav tādu spiedīgu termiņu, lai varu strādāt, cik varu. Taču tas jau ir kaut kas galēji utopisks.
Bļe... man nav pat naudas tizlajām, dārgajām transporta biļetēm, man burtiski nav naudas nekam, no rīta vēl makā bija 1,14 eur un uz kartes apmēram tikpat. Nu, jā, kādam tas jau varbūt liktos daudz, bet, ja es zinu, ka vairāk nebūs, bet kredītu atmaksas nāk virsū, tad paliek ļoti, ļoti šķērma dūša. Nav jau tā, ka man nebūtu, kur dzīvot vai ko ēst, bet trūkst tik daudz kam, pie kā esmu pieradusi un tā atkarības sajūta ir nežēlīgi smacējoša.
Es jau sen nepērku visu ko, ko uzskatīju par pirmās nepieciešamības precēm. Nu labi, otrās nepieciešamības, bet ne trešās.
Nevaru aizbraukt nekur, nav biļetēm nauda, par visu ir jāprasa no vīra un jāizputina viņš no biksēm ārā.
Kā pēkšķi var būt tāda melnā strīpa, nezinu. Ir bijis, kā jau manā profesijā, ka ir vairāk un tad mazāk, bet TĀ ir bijis vēl tikai pāris reižu. Pilnīgs klientu iztrūkums, un tie paši nedaudzie neuzskata, ka viņiem man būtu jāmaksā.
Labi, ka šobrīd emocijas turas. Nē, nav man galējas bezcerības sajūta, vienkārši ir grūti.
Ceturtdien pie ārsta, diez, kas būs teikts analīzēs. Un nevaru saprast - prasīt to nosūtījumu pie psihiatra vai nē. It kā brīžiem ir tik labi vai normāli, bet tad atkal no visas valdošās melnās strīpas ir pārāk grūti...
Pavadīju laiku JP ideāli. Tur man ir citādāk. Tur man liekas, ka es kaut kas esmu.

Mīlu savu telefonu, sērošu, kad viņš nobeigsies... Piektdien no rīta uzlādēju, tikai tagad viņam palika pēdējā strīpiņa, droši vien vēl līdz vakaram vilktu. Varu droši kaut kur braukt bez lādētāja pat tad, ja vajag nedaudz interneta. Darbojas man viņš jau ilgi, ilgi, daudzus gadus, atceros, ka nopirku pirmajā Juglas komūnas gadā. Vienīgi ekrāna stikliņš nedaudz jau tāds pabružāts, kad saule spīd virsū, pagrūtāk saskatīt.
Bet es kaut kā jūtu, ka ilgi vairs nebūs. Viss strādā, bet nojauta saka, ka pārāk ilgi vis nebūs. Tagad jādomā, kā dabūt normālu podziņu telefonu. Diez, vai kaut kur varētu dabūt tādu pašu, kā man ir, tikai jaunāku vai mazlietotāku?

Nu nevaru es nekad izšķirties mierīgi un smuki. Vienmēr beigās man līdz galam sabojājas priekšstats.
Ja es ko nevaru ciest, tad tie ir dzērāju meli un dīkšana pēc naudas ar visādiem nereāli pretīgiem, baltiem diegiem šūtiem attaisnojumiem. Man no tā nāk vēmiens, man liekas, ka tas ir pats nožēlojamākais, kas vispār tiek darīts. Gan jau tas nav, bet manās emocijās tas rada tik dziļu pretīgumu, ka nevaru saglabāt ne vismazākās cieņas paliekas.
Lai aprakts un nobērēts viss, kas bijis, līdz galam un bez atlikuma.

Ir dirsā, ir. Šodienas sarunas vēl vairāk to padziļināja, pēc tam atkal uzlaboja noskaņojumu.
Turpinās jau turpinās tā dzīve, kur paliks.
Uz JP tomēr svētdien, vai varbūt vēl kā citādāk jāizdomā... Nevar vēl saprast.
Ja tikai man nebūtu tik ļoti žēl... Gribētu būt vienaldzīgāka. Nedaudz, bet tomēr.
Taču šobrīd ir tāda interesanta sajūta, ka jā, tas viss notiek, un tas, kas notiek, ir sūdu bedre, taču manī ir radusies kaut kāda ilgtermiņa sajūta. Es tomēr laikam jau redzu kaut kādu apvārsni, pie kā tā milzu dirsa beidzas, pāri kādam dibenvaigam tur tālu izskatās, ka ir pavasaris pienācis.
Ievas zied.