tethys_

Visur tik daudz visādu "Šodien es piecēlos, esmu vesela, esmu svētīta, piedod, Dievs, par visu manu čīkstēšanu, es pateicos par visu, ko esi devis!". Vispār tajā ir kāda gudrība. Vesels cilvēks tomēr ir potenciāla pilns, lai daudz ko paveiktu. Lai kā viņam neveicas, viņam ir iespējas turpināt cīnīties.
Bet par slimiem cilvēkiem šādi nevar vis teikt. Kārtējo reizi pavadot dienu ar sakostiem zobiem ciešot sāpes, esmu sapratusi, ka man IR tiesības čīkstēt pret to kuci, cik es gribu. Es jau trīs nedēļas neesmu nopelnījusi ne centa, izņemot 6,50eur par sadziedāšanos un kaut kādu simbolisku summiņu etsy, par ko varu tik vien kā izlādējušos listingus atjaunot. Man neveicas, jā, šo mēnesi man tiešām ļoti, ļoti neveicas ar darbiem, bet pat laikam labāk tā. Man jau arī nebūtu spēka.
Pēc manas dejošanas Balteinā nepateiksiet, jā... Bet man jau tas viss atkarīgs bieži no emocijām un iekrita veiksmīgi, man jau bija bail, ka varēšu tik vien kā nodemonstrēt kustības un viss.
Kur lai es tagad liekos, kur lai ķeru iespējas piestrādāt no mājām, es nezinu. Bieži pat mājās ir brīži, kad nemaz nevarētu. Vajadzētu kaut ko, kam nav tādu spiedīgu termiņu, lai varu strādāt, cik varu. Taču tas jau ir kaut kas galēji utopisks.
Bļe... man nav pat naudas tizlajām, dārgajām transporta biļetēm, man burtiski nav naudas nekam, no rīta vēl makā bija 1,14 eur un uz kartes apmēram tikpat. Nu, jā, kādam tas jau varbūt liktos daudz, bet, ja es zinu, ka vairāk nebūs, bet kredītu atmaksas nāk virsū, tad paliek ļoti, ļoti šķērma dūša. Nav jau tā, ka man nebūtu, kur dzīvot vai ko ēst, bet trūkst tik daudz kam, pie kā esmu pieradusi un tā atkarības sajūta ir nežēlīgi smacējoša.
Es jau sen nepērku visu ko, ko uzskatīju par pirmās nepieciešamības precēm. Nu labi, otrās nepieciešamības, bet ne trešās.
Nevaru aizbraukt nekur, nav biļetēm nauda, par visu ir jāprasa no vīra un jāizputina viņš no biksēm ārā.
Kā pēkšķi var būt tāda melnā strīpa, nezinu. Ir bijis, kā jau manā profesijā, ka ir vairāk un tad mazāk, bet TĀ ir bijis vēl tikai pāris reižu. Pilnīgs klientu iztrūkums, un tie paši nedaudzie neuzskata, ka viņiem man būtu jāmaksā.
Labi, ka šobrīd emocijas turas. Nē, nav man galējas bezcerības sajūta, vienkārši ir grūti.
Ceturtdien pie ārsta, diez, kas būs teikts analīzēs. Un nevaru saprast - prasīt to nosūtījumu pie psihiatra vai nē. It kā brīžiem ir tik labi vai normāli, bet tad atkal no visas valdošās melnās strīpas ir pārāk grūti...
Pavadīju laiku JP ideāli. Tur man ir citādāk. Tur man liekas, ka es kaut kas esmu.