Nesen saskāros ar vienu grābstītāju, raustītāju un vispār nepieklājīgu cilvēku ar ļoti sliktām manierēm. Diemžēl es ar tādiem jau agrāk esmu saskārusies un man tas nebija pārsteigums.
Pasākumā, kur man pēc brīža bija jāvada sadziedāšanās, bija klusuma pauze, un viena sieviete jautāja, kurš vēlētos ar viņu nodziedāt vienu dziesmu. Man tā dziesma nepatīk, kaut es viņu uzspiestā kārtā zinu, bet es visu dienu nebiju dziedājusi un jutu, ka tā ir laba iespēja iedziedāt balsi. Man tas bija vajadzīgs, tāpēc piekritu.
Un tad... man metās klāt, cieši sagrāba, raustot un stingri turot aiz rokas aizveda līdz skatuvei, sagrāba aiz elkoņa un tā nu mēdz dziedājām. Tiku sagrābta vienkārši dzelžainā tvērienā un trenkta kā mazs, trīsgadīgs bērns, kas niķojas un negrib vākties nost no ielas, kad jau ieslēdzas sarkanā gaisma gājējiem. Tāds un līdzīgs gadījums man liekas vienīgais jēdzīgais attaisnojums šādai rīcībai. Ja tas ir mazs bērns, kam draud briesmas.
Kas tas ir latviešu "aktīvajiem, lustīgajiem pusmūža un vairāk cilvēkiem" par grābstīšanās paradumu? Sieviete no Latviešu Biedrības nama, kaut kā atsita sajūtu, ka viņa vada pasākumus pensionāriem, kas nekur negrib piedalīties, un tad nu viņi tiek aiz rokas brutālu rauti iekšā kaut kādas debilās spēlēs, lai tikai kaut kādas "lustes" notiktu. Noķer un nelaiž vaļā, fiziski.
Man patīk fizisks kontakts ar pazīstamiem, tuviem cilvēkiem, es visus aicinu apskauties, kad satiekas un šķiras, man patīk arī draugiem un draudzenēm pieritināties blakām, bet svešu cilvēku tā raut aiz rokas, pielīmēties, cieši ieķeroties elkonī, tas liekas kaut kas briesmīgs.
Biju tajā kompānijā pirmo reizi, bet nopietni, būtu tas mans pasākums, es būtu izrāvusies un brutāli pateikusi, lai neķerstās, un nebūtu dziedājusi. Es taču pati pieteicos, kāpēc mani jārausta un jānoķer??? Es nesaprotu šādus cilvēkus. Viņi ir it kā aktīvi, smaidīgi, bet iekšā ir kaut kāda nenormāla kontrole un agresija. Nav brīnums, ka man kopš vecmāmiņas laikiem dzirdētā dziesma juka un bruka, jo vajadzēja valdīties, lai nemauktu pa ģīmi. Svešā kompānijā negribēju uzstādīties, bet riebās tā, ka sist gribējās.
Nesaprotu šito latviešu ķerstīšanos, raustīšanos, to, ka skaitās normāli kādu paķert pie elkoņa un kaut kur vilkt un līmēties klāt.
Pretīgi.

Un vispār nepatīk arī cilvēki, kas nāk virsū sarunājoties. Es neesmu nekāda pieskārienofobe vai antisociāla, bet nevaru izturēt cilvēkus, kas sarunājoties nāk man par tuvu, bāž seju pāris centimetru attālumā un nespēj ieturēt, manuprāt, normālu distanci. Man tā nav īpaši lielāka kā citiem. Absolūti lielākā daļa cilvēku parasti no manis stāv sarunājoties ļoti normālā attālumā, bet ir bijis agrāk un arī tagad ir viena paziņa, kas nemitīgi lien man virsū un izraisa diskomfortu. Sēdēt blakus man liekas normāli, nemaz neņemot vērā, ka esam pat nonākušas arī tuvākā kontaktā, bet sarunājoties man nepatīk, ka man pūš visu laiku elpu sejā, sevišķi ne jau nu tagad, kad vispār esmu ļoti smagi traumēta un nervoza.
Es nezinu, kā lai to normāli pasaka cilvēkam? Man ir sajūta, ka apvainosies, sak, es tev riebjos vai kaut kā tā. Gribētos cilvēcīgi pateikt, ka man patīk nedaudz lielāka distance, bet tiešām liekas, ka apvainosies.
Man liekas, ka pieskārieni ir vajadzīgi un ļoti vēlami arī draugu saziņā, bet ar svešiem cilvēkiem gribas ļoti pa gabalu, un arī ar paziņām negribas, ka lien manā teritorijā, bet neesmu izdomājusi, kā to normāli pateikt. Laikam tāpēc, ka man gribētos, lai visi to tāpat saprot kā es to saprotu.
Var jau būt, ka kāds jūtas arī manā klātbūtnē tāpat, bet man liekas, ka tad viņam ir jābūt baigajai, baigajai telpai, jo man liekas, ka es tuvu nelienu, kad nevajag.

Kādam nav tusējamais garīgais? Mēs ar Koku gribētu patusēties kaut kur, var ārā, piemēram, pie kāda ezera, var pie mums, var pavisam kādā citā tusiņā piedalīties, ja kāds ņem pretim :D
Ir kāds vēl, kas gribētu patusēt? Kaut vai mēs tevi iepriekš nepazinām :D