tethys_

Un vispār nepatīk arī cilvēki, kas nāk virsū sarunājoties. Es neesmu nekāda pieskārienofobe vai antisociāla, bet nevaru izturēt cilvēkus, kas sarunājoties nāk man par tuvu, bāž seju pāris centimetru attālumā un nespēj ieturēt, manuprāt, normālu distanci. Man tā nav īpaši lielāka kā citiem. Absolūti lielākā daļa cilvēku parasti no manis stāv sarunājoties ļoti normālā attālumā, bet ir bijis agrāk un arī tagad ir viena paziņa, kas nemitīgi lien man virsū un izraisa diskomfortu. Sēdēt blakus man liekas normāli, nemaz neņemot vērā, ka esam pat nonākušas arī tuvākā kontaktā, bet sarunājoties man nepatīk, ka man pūš visu laiku elpu sejā, sevišķi ne jau nu tagad, kad vispār esmu ļoti smagi traumēta un nervoza.
Es nezinu, kā lai to normāli pasaka cilvēkam? Man ir sajūta, ka apvainosies, sak, es tev riebjos vai kaut kā tā. Gribētos cilvēcīgi pateikt, ka man patīk nedaudz lielāka distance, bet tiešām liekas, ka apvainosies.
Man liekas, ka pieskārieni ir vajadzīgi un ļoti vēlami arī draugu saziņā, bet ar svešiem cilvēkiem gribas ļoti pa gabalu, un arī ar paziņām negribas, ka lien manā teritorijā, bet neesmu izdomājusi, kā to normāli pateikt. Laikam tāpēc, ka man gribētos, lai visi to tāpat saprot kā es to saprotu.
Var jau būt, ka kāds jūtas arī manā klātbūtnē tāpat, bet man liekas, ka tad viņam ir jābūt baigajai, baigajai telpai, jo man liekas, ka es tuvu nelienu, kad nevajag.