December 17th, 2014

11:37 pm
Dažos vājuma brīžos gribu gan

Būt no akmens. Uz brīdi. Pārlaist to laiku, kad sāp. Iznākt otrā pusē kā no miega pamodusies un vienaldzīga pret visu pagājušo, izgulējusi, izslimojusi savu pagātni kā drudža murgus.
Ja vien es nejustos fiziski visu laiku tik slikti... tad es domāju, ka es spētu pieņemt vienīgo pareizo lēmumu, bet tagad man nav spēka... man nav.
Es to neizturētu, istaba ir pārāk liela un auksta. bet es - maza un vāja... pie tam es nevaru atļauties tagad tāda būt, man nav tādu tiesību.