Viss bija tik jauki, taču pēc pāris vārdiem uzreiz sirdī atgriežas nu jau pierastais, sāpīgais tukšums.
Kā es gribētu, lai mana sirds būtu ne jau gluži akmens, bet arī ne no puņķiem.

Patiesībā es esmu daudz stiprāka, kā man likās, un mazāk ciniska.
Un, pat par spīti tam, ka vairs nespēju dzīvot kā pilnvērtīgs cilvēks, man vēl arvien nekā nav žēl. Es negribu nocietināties un uzaudzēt tik populāro kārtu. Jā, es gribētu, lai manas emocijas tik daudz neietekmētu to, kā es fiziski jūtos, bet citādi lai ir kā ir. Gribu būt vēl daudz stiprāka, tā gan.
Tāpat nesaprotu, vai mana šaubīgā, tomēr vairāk uz ticību nākotnei vērstā attieksme atmaksāsies. Vismaz man ir konkrēts termiņš nolikts, TIK dumja neesmu. Laikā no Lieldienām līdz Jāņiem tas viss būs skaidrs. Jā, droši vien, ka viss būs tā, kā tas no malas liekas, tomēr nespēju sevī apslāpēt cerību, un pat jūtos lepna uz to, lai gan manā situācijā lielākā daļa cilvēku par to skumji pasmaidītu un nodomātu: "muļķīte"...