Esmu nolēmusi savā dzīvē ieviest mieru, pārmaiņas pēc.
Šis trakais skrējiens ar Visu ir jābeidz, citādi pārdozēšu, ar Visu tas ir viegli, lai vai cik izturīga es nebūtu.
Jādodas garā, lietainā pastaigā.
Varbūt uz Mašēnu ezera pusi, kur mēs sēdējām un runājām par dzīvi, un kur es vēl, muļķīte, neko nenojautu. Varbūt jāpastaigā pa Upesciemu.
Vakar entoentoento reizi noskatījos Velvet Goldmine.
Bija labi.

Dzēšanās mānija. Ja būšu vainīga pie Viņa dg dzēšanas, jutīšos... paga, bet nē, es neesmu vainīga. Jā, es piekomentēju komentāru, kas nepatika, bet tā nav mana vaina, ka esam tādas jūtīgas dvēselītes, kas uztver sāpīgi katru vārdu.
Man būtu ļoti žēl, ja tas viss greznums ietu postā, ļoti, ļoti žēl. Viss, kas bijis publisks un man mīļš, ir izkopēts, bet... tur ir vēl daudz kas skaists, daudz kas poētisks, skaisti vārdi...
Par ceļa rādītāju, kas grozās visos vējos, un par vēja rādītāju, kas neseko vis vējam, bet kam citam - nezināmam.
Viņam ir tāds literārais talants, ka ne tikai ar uguni, bet arī ar supernovu grūti tādu Visumā sameklēt. Un visu to tā dzēst ārā?
Ak, sagrāves un pašdestrukcijas saldme, fui.
Žēl, bet tā nav mana vaina.

Nevajag mēģināt padarīt par muļķiem cilvēkus, kam ir ļoti izteikti laba atmiņa, viņi atradīs un izkopēs visu, ko vajag. Bez ļauna nolūka, bet sevi par meli nu es neļaušu padarīt.

Nu šodien tiešām jūtu to slaveno smaku, kas visadu snobu prāt valda sabiedriskajā. Vilciens ir ļoti pilns, nu labi, ne tik pilns kā uz Vecāķiem saulainā vasaras sestdienā,bet pilns. Smaka ir baisa no izlijušām drēbēm, vismaz divos vagonos, tātad nav vainīgs kāds bomārs. Cilvēki pēc darba nīkani.
Pašai vēl garš un neskaidrs ceļš priekšā, stopēšana, kaut aiz loga jau tumšs un gaišāks nekļūs...
Un esmu laimīga, kaut braucu nelaimes pēc. Aizvakar sapratu, izjutu un atkal pielietoju, ka laime ir pašā, un tikai ļoti smagi apstākļi un triecieni to padara vairumam neiespējamu. To nav viegli vienmēr apzināties, bet var.
Laime bieži ir izvēles jautājums, tāpat kā iekšējs miers. Kā jau mums gudri cilvēki saka, tikai mēs viņus saukājam par banāliem, cietsirdīgiem un visadi citādi, jo dziļi iekšā zinām, ka viņiem taisnība.
Ar smagi gļukojošu sirdi, elpas trūkumu, puspasauli, kas mani ienīst, es braucu stopēt caur melnu nakti pie kāda, kas vēlas man uzkraut vēl savas bēdas, jo es zinu, ka otrai puspasaulei ir vienalga, bet pa vidu, kur satiekas Iņ un Jan, uz tās līnijas, ir vesela pasaule, kas mīl mani. Un es šai pasaulei esmu vajadzīga, varu tai palīdzēt, ar visu to, kāda esmu. Ja es nomiršu te pa ceļam ar sirdslēkmi, es miršu laimīga, jo iemācījos saskatīt to, kas man ir, novērtēt iespējas, ko man dod dzīve, un sajust to, kāpēc dzīvoju. Jo man PATĪK.