Dažbrīd man liekas, ka tos abus, ak, tos, ko es mīlu, bet kuri nemāk atrast ceļu viens pie otra, tātad, ka tos abus es nošaušu, bet, paskatos viņu mīļajās acīs, gribas tikai sabučot. Ak, dārgumi mani un viņu dārgumi, un viņu dārgumu dārgumi, cik tas viss ir viena liela bagātība.
Taču man jāatzīst, ka viegli nav bijis, nav un nebūs.
Ja tā viena saspīlētā situācija drīz neatrisināsies, es viņus nolaupīšu (ar citu dārgumu palīdzību), izģērbsim viņus abus un atstāsim ļoti mazā, tumšā istabiņā uz dažām stundām. Lai atrod kopīgu valodu.
Viņam patīk Viņas cepure.
Man arī.
Viņš brauks pakaļ nepieciešamām sastāvdaļām, lai es varu pabeigt dāvanu Viņam.
Viņa ir neticami mīlīga.
Viņš ir skaists, tā saka Viņa.
Burvīgi :)
Nav ko čīkstēt. 5min pačīkstēju, sapratu, ka nevajag.
Murr, viss ir tik burvīgi, man tikai jāiemācās atslābināties un necelt paniku, un saprast, cik daudz man ir dots un cik daudz es pati varu dot :)