Es pat viņam izteicu to tur.
Ko?
Nu līdzjūtību.

Jāpareklamē.
Izveidota cibas komūna tiem, kas nevienu vai maz, vai daudz, bet tomēr vēl par maz cibā nepazīst. Tādiem, kam liekas, ka visi cits citu zina un tusējas, bet viņu nekur neaicina. Jau notikusi pirmā tikšanās, domājams, ka būs vēl.
Komūna sociāliem cibiņiem, kas vēlas dzīvē iepazīties ar citiem cibiņiem. Dzīve, tas ir tas, kas ārpus cibas un interneta, tā es to domāju.
*

http://klab.lv/community/anonime/

Jā, es daudz dzeru.
Ir cilvēki, kam tas interesē, kamēr man neinteresē pilnīgi nekas par viņiem, izņemot tā kaķa labklājība, kas senāk bija arī mans.
Pavisam vienkāršs secinājums - es esmu daudz foršāka un interesantāka par viņiem.
Es jau esmu izmetusi viņus no draugiem un klab, un visurienes, un man ir pilnīgi vienalga, lai gan bija, jā, senāk bija laiks, kad es viņus mīlēju, pēc tam biju uz viņiem dusmīga. Tagad man liekas šausmīgi garlaicīgi tas, ko viņi dara, jo... man viņi ir vienaldzīgi, un viņi arī neko tādu nav izdarījuši, lai viņu darbība mani interesētu. Kur nu vēl lai es kulstītu mēli par viņiem. Atzīstu, man patīk parunāt par citiem cilvēkiem, bet šamie jau sen vairs neliekas interesanti, viss jau ir pateikts un es eju tālāk. Liekas, ka tieši tie, kas visvairāk vēlētos tēlot, ka viņiem es riebjos un esmu neinteresanta, netiek man pāri... :D
Tāpēc, ka es esmu tik sasodīti fantastiska, ka par mani runā tik daudzi un tik daudz. Tur runā un šitur runā, un es publicēju savu interesanto dzīvi pilnīgā nesavtībā - ņemiet, runājiet, man tiešām nav žēl, jo jūsu dzīvītēs pietrūkst asuma, kas man ir pāri ausīm.
Kāpēc es dzeru?
Jā, no vienas puses tāpēc, ka šad tad man ir smagi, tāpēc, ka ir kāds cilvēks, ko es pārāk mīlu, un kuram ir smags raksturs, ak, nē, pagaidiet, es mīlu un mani mīl sasodīti daudzi cilvēki ar smagu raksturu. Jūs ziniet kādu cilvēku, kas ir fascinējoši dziļš un interesants, un kurš dzīvo adrenalīna pilnu dzīvi, un kurš ir tāds, par kādiem raksta grāmatās un uzņem filmas, un kuram nav smags raksturs, kurš netaisa sūdus un nav nedaudz lielāks egoists kā pārējie? Ir, jā, bet mazākumā. Lielākā daļa cilvēku, par kuriem ir vērts rakstīt grāmatas, ir ar tā saucamo smago raksturu.
Ja tā paskatās, es dzeru, jo manā dzīvē viņu saviesies tik daudz, un daži no tiem ir tik fantastiski, ka man jā, nervi nedaudz netur. Taču, ja es paskatos tā pavisam vienkārši - es dzeru aiz mīlestības. Aiz pārliekas mīlestības un jā, no pavājiem nerviem, kas man vienmēr tādi ir bijuši. Es kādu tik ļoti mīlu, ka satraucos, ja viņš pazūd uz trim dienām, es satraucos, jo viņš ir pārāk skaists notikums manā dzīvē, lai man būtu vienalga.
Man pēdējā laikā ir tik daudz laimes un prieka, ka sirds kļuvusi par mazu, lai spētu ietilpināt visu šo bagātību. Kamēr es audzinu lielāku sirdi, kur ietilpināt visu šo laimi, man ir nedaudz jāpielāpās tā, kā ir.
Lūk :)
Kam skauž, tam skauž, to man žēl.
Runājiet, lasiet, man nemaz nav žēl.
Jā, man bija smagi, tik ļoti smagi, kad es nezināju, kur ir palicis šis cilvēks, un arī citas reizes, bet es viņu sagaidīju un mēs staigājām pa zeltainu lapu pilno Juglu, tās ezeriem, upēm, mežiem, pamestām mājām, veco elektrostaciju un visu šo skaistumu, ko sauc par pasauli un rudeni. Jā, man nav naudas, bet man ir pasaulē vislabākais mērķis, kam to veltīt, un man nemaz, nemaz nav žēl. Jā, man ir stresi, bet tas tikai tāpēc, ka dzīvoju piesātinājumā un vienā mēnesī pārdzīvoju tik daudz skaistu un jā, arī briesmīgu notikumu, kā citi nepārdzīvo gada laikā.
Būšu ļauna, bet nu... tie aprunātāji lielākā daļa ir cilvēki, kas nekad vai tikai vienreiz ir spējuši izveidot sakarīgas un mīlestības pilnas attiecības ar citiem, tie ir cilvēki, kurus nevis apskauž, bet nožēlo. Jā, viņi ir savā veidā interesanti cilvēki, bet viņiem tiešām kaut kā dzīvē ļoti trūkst. Un tieši tā, kas netrūkst man, kas man ir pārpārēm.
Skaisti paziņot, ka mani neviens dzīvē nesaprot, es esmu tik unikāls vai mizantropiski cinisks, ka mani neviens nespēj izprast, ir kaut kādā ziņā cēli, bet man jāsaka, ka tādi cilvēki tomēr tik daudz ko zaudē. Un tad viņi lūr pa atslēgas caurumu uz manu dzīvi, aprunā ar citiem bēdu brāļiem un māsām, un seko līdzi nerimstošā kaislībā.
Lūdzu, man nav žēl, es nesākšu tāpēc kaut ko publicēt aiz atslēgas. Droši, paturiet mani savās friendlistēs, nedomājiet, ka neesmu pamanījusi. Es jūsu cibas, kuriem ir, nelasu jau... gadiem?
Ja man nebūtu dzīvē ko darīt un par ko dzert, es droši vien tāpat jums sekotu, nespējot tikt galā ar pagātni (fantastisko es, kas tajā pagātnē bija), tēlojot, ka es jau neko un es jau tikai par tevi smejos. Smejieties, lūdzu :) Jūsu uzmanība tikai man pierāda to, ka esmu uzmanības vērta.
Un jā, es piedzēros, tiesa, man bija briesmīga poha... bet...
Es piedzēros ar burvīgu cilvēku, kas mani mierināja manās sirdssāpēs, man zvanīja un par manām problēmām interesējās jauniepazīta, skaista būtne, kurai nebija nekāda morālā pienākuma to darīt, man skype atrakstīja 3 cilvēki, piedāvājot atbalstu, es pavadīju laiku ar vīru, kas mani mīl, pēc tam es satiku to cilvēku, kas man likās pazudis, un viņš atbrauca pie manis entos kilometrus, lai būtu ar mani.
Kamēr jūs sēdējāt cibā, lasījāt, un tad nesāt šīs ziņas cits citam, ka es esmu piedzērusies.
Jā, es piedzēros, un man ir tāda dzīve, tik daudz mīlestības, ka variet skaust, cik gribat, man mazāk nepaliks. Mani mīl TIK DAUDZ fantastisku cilvēku, ka man gribot negribot jājautā - kāpēc?
Kāda ir vienīgā iespējamā atbilde?
Kā reklāmā, jo es esmu to vērta :)
Man žēl, ka jūs nē. Jūs bijāt manas mīlestības vērti kādā ceļa posmā, tagad variet tikai man aiz muguras kaukt un skaust, un izlikties, ka jums nu nemaz, nu nemaz neinteresē :)