Murgoju. Briesmīgi. Ka viens klients man ir pārskaitījis summu A, kas kaut kādā sistēmā nozīmē 2000, bet es nevaru saprast, vai tiešām tā ir vai tikai man liekas. Prasu vīram - viņš saka, ka tā ir. Ieeju swedbank - jā, ir 2000eur pārskaitīti. Un tad es mokos ar domām, ka tā noteikti ir kļūda, ka man prasīs atpakaļ, bet no otras puses - ja nu viņš ir šausmīgi biezs un tiešām tā gribēja? Pēc tam sākās trakākais - man uzbruka kaut kādi cipari, kas ņēmās man pa galvu, drausmīgā nekārtībā, un es vairs nevarēju atrast kodu kartē ciparu, lai pārskaitītu naudu laikam jau par telefonu vai ko, griezās kaut kādi pārdabiski gari cipari pa galvu, kodu kartē bija pēkšņi hieroglifi, ko es nesapratu, kaut kādas citplanētiešu ciparu sistēmas, kas balstījās uz ciparu 2000, pilnīgs sviests, bet mani nomocīja. Diezgan pat briesmīgi nomocīja.
Reāli tas klients man jau pirms vairākām dienām pārskaitīja 30.00 eur, ne jau, protams, 2000.
Stulbi murgi...
*
Vakar pārtaisīju savu vīru par indiāni Sarkano Seju. Kā man tas gadījās, nezinu, bet sejas maskai piebēru apmēram 10x vairāk kanēļa kā vajadzēja - to ziņo pustukšā burciņa. Āda gan liekas ļoti laba tagad, tikai koda kā vells un seja kļuva šausmīgi sarkana. Kā es piebēru tik daudz un nepamanīju, nezinu... fui man.
*
Rīt... rīt... rīt :)
Ak, kaut mēs nebūtu tik ļoti eži un kaut pasaule būtu nedaudz labāka, lai mums tādiem nebūtu jābūt.
Plānos Jugla un Vakarbuļļi, vai arī kaut kā citādi, jo visa šī pretīgā, eža ādu radošā pasaule tomēr ir mūsu. Plānos ir arī nepazust... kā un kur... jebkur. Man ir vēlme pazust...
*
Dziesma asinsstraumē...
Ir sava nosaukuma cienīga. Lasīju, kamēr vairs nevarēju, kamēr visa trīcēju un sarāvos no katra ārpasaules pieskāriena, grimstot tikai dziļāk un dziļāk grāmatas vilinājumā, grāmatas pasaulē, tās realitātē un emocijās. Neesmu vēl ne pusē, bet liekas, ka tā arī līdz galam neesmu tikusi ārā, esmu palikusi kaut kur starp lappusēm.
*
Cerams, ka miers būs ar mani.

... kā klausījusies šo dziesmu uz riņķi un riņķi. Bērnībā, kad parādījās filma, es norakstīju šo dziesmu no Super FM un pierakstīju ar viņu visu kaseti no abām pusēm, un tad spēlēju uz riņķi un uz riņķi stundām ilgi, kamēr mamma un māsa juka prātā :D Man vēl bija lielās tumbas un vecais padomju pastipreklis :D
Tā ir vienīgā dziesma, ar ko es to esmu darījusi. Man bija citas kasetes, kuras es griezu uz riņķi līdz ārprātam, bet nekad ne viena dziesma. Tagad jau viegli, ieliec winamp vienu dziesmu un tik uz priekšu, bet toreiz man prasīja daudz darba panākt, lai viena dziesma skan uz riņķi. Citu dziesmu dēļ es nekad neesmu tā pūlējusies, tikai patinusi atpakaļ pārdesmit reižu. Atceros, kā pirksti paši zināja, cik sekunžu katrai mīļajai dziesmai ir vajadzīgs, lai pārtītu uz sākumu. Ak, kasešu romantika :) Un vēl lentes, un tā skaņa, kas bija, kad lente iztinās līdz galam un sāka riņķot, plivinot to caurspīdīgo lentes galu. Kā tās lentes griezās - tas ir svēts skats.
Es gribētu sev mājās dekorus, no platēm, kasetēm, lentēm, diskiem un... nezinu, fleškām? Viss kļūst tik nemateriāls... kā lai tagad simbolizē mūzikas ierakstu? Ar to pašu datoru vien, kā jebko citu... fui.
Kas ir šajā dziesmā? Nezinu. Kaut kas ir arī Zirnekļcilvēkā priekš manis. Laikam tās kustības, tas, kā viņš lēkā un lidinās, īsti tomēr nelidojot. Cik reižu es esmu tā sapņos lidinājusies ar zirnekļu tīkliem? Patīk man arī tas stāsts, nu patīk ļoti :) Un šo dziedātāju balsis ļoti labi saskan kopā. Man tur ir kaut kāda maģija :)
Jā, un man arī patīk Nickleback :P Popsa ta ne popsa, bet Čada balss ir tik seksīga :)
*
https://www.youtube.com/watch?v=etp8L9pbqeM