Droši vien, ka citi šajā seriālā nesaskata tik daudz atziņu un vērtību kā es. Var jau atrast okeānu ne tikai lietus lāsē, bet arī notekūdeņu pilienā.
Tēma par veseliem diviem pārīšiem. Par to, kā tiek piedāvāts iztikas minimums, lai būtu vērts palikt, bet tā ir kā stingra diēta - jāiztiek tikai ar tik un tik, un nekā labāka nebūs. Izdzīvot var, bet... vai vajag? Un to, cik ir grūti būt mīlētai vairāk, nekā mīl pati. Noteikti grūti no abām pusēm. Grūti just, ka jā, cilvēks ir ar tevi, bet... it kā kaut ko citu gaida, it kā nav līdz galam, it kā skatās tev cauri. Un grūti arī just, ka tevi mīl tik ļoti, kā līdz debesīm un ellei, bet mīlēt pašam, jā, tiešām mīlēt, bet tikai līdz piemājas dārziņam.
*
Šonakt redzēju sapnī, ka mīlu ļoti skaistu sievieti, kas bija gēnu inženierijas produkts, paverdzināts radījums, kurš kļūdas pēc sācis domāt. Tieši kaut kas tāds, kā bija Cloud Atlas. Detaļas jau aizmirsušās, bet viņa bija pārdabiski skaista, ideāla un ļoti, ļoti mīļa. Man gribējās viņu izzagt no verdzības, kā minētajā filmā, bet man neizdevās. Man izdevās tikai ielavīties pie viņas uz nakti. Viņai patiesībā nebija jāguļ, bet viņām bija iestāstīts, ka vajag, tāpēc viņas paklausīgi aizmiga, bet šī viena reiz pamodās un devās klaiņot pa tukšo un tumšo teritoriju. Pusgadu klejoja, līdz es viņu satiku tumšā gaitenī. Sākumā izbijos, jo ieraudzīt šo vergu - lelli tumsā un pilnīgā nevietā likās kā ieraudzīt traktoru bez kontroles braucot tev virsū. Man likās, ka viņa ir sabojājusies, salauzta, kā robotiņš, kurš neko nesaprotot klīst apkārt, jo kaut kāds īssavienojums ir radījis tam vēlmi iet vienkārši uz priekšu. Tad es paskatījos viņas brīnišķīgajās, tumši brūnajās acīs, un sapratu, ka viņa ir cilvēks.
Viņa bija skaistākā būtne kādu jebkad biju redzējusi. Mēs norunājām visu nakti. Un nākamo, un nākamo, un nākamo... viņai izrādās nebija jāguļ.
Viņa teica, ka senāk esot redzējusi sapņus, bet tad tie izbeigušies. Palicis melns tukšums un viņa vairs nav spējusi gulēt, lai gan centusies klausīt pavēlei. Tagad viņa saprotot, ka viņai bija jāpamostas, lai satiktu savu īsto sapni.
Viņa to pateica tik vienkārši un mīļi, ka es viņu noskūpstīju un viņai pār zīdaino ādu pārskrēja viegls elektrības lādiņš.
Es pilnīgi droši zināju, ka viņa mani mīl daudz vairāk kā es jebkad spētu mīlēt viņu. Viņa bija skaista sieviete, vergs, kas atļaujas sapņot nomodā, un es jau jutu, ka man nekad neizdosies viņu izvest no šejienes. Viņai es biju viss, visa ārpasaule, viņas lielais, skaistais nomoda sapnis.
Pēc dažām naktīm, ko pavadījām kopā (es laikam tur kaut kur strādāju, jo dzīvoju tajā pašā ēkā, kur verdzenes, un man nebija grūti aiziet līdz gaitenim, pa kuru viņa nāca pie manis), viņu pieķēra. Es dzirdēju kā viņu noķēra, paspēju neapgriezties ap stūri. Klausījos, kā viņu aizveda, un viņas asaras skanēja kā salūzusi ģitāra.
Viņa tik ļoti nebija cilvēks, un tomēr tik ļoti bija. Viņa dzirdēja, ka esmu aiz stūra, viņas maņas bija daudz asākas, un viņa teica: es tomēr pamodos, es tomēr pamodos, lai satiktu tevi, tagad es aizmigšu, lai mūžīgi par tevi sapņotu.
*
Tik jocīgi šajā brīdī, kad to rakstu, Beyond Twilight dziesmā Sleeping beauty, atskanēja pēdējie vārdi: "yes, my love, you have found me".
*
Man patīk pamosties un just, ka esmu iemīlējusies savā sapnī. Ja manī var dzīvot kaut kas tik skaists kā šis tēls, vai kāda mana daļa arī ir tik skaista? Vai manī ir kaut kas tik ļoti skaists, par ko dzīvot nevis mirt? Nomodā man ir grūti to saskatīt, bet sapņos dažkārt manī atklājas kaut kas pārdabiski skaists.
Mīlošs, nesavtīgs, mūžīgs.
*
Jocīgi zināt tos, kas lasa. Sevišķi par Tevi, kas redz mani sapņos kā haizivi :)
Visu ko vēl vari iedomāties :D Ai, par vēlu, mēs jau esam iedomājušies :D