Sākums bija tradicionāls, bet ar jaunrades elementiem. Es bēgu no skolas, kas bija kaut kāda "sistēmas" iestāde. Šeit tas izpaudās oriģināli - es pirku skolas ēdnīcā mazu, maziņu augļu groziņu, un man paprasīja 2eur. Es jautāju - tiešām 2eur par šo piņģerotu? Man lepni atbildēja, ka jā, tāda ir cena. Tad es paņēmu gan šo groziņu, gan vēl vairākus, un izsmērēju pa sienu, paliekas iemetot pārdevējai sejā. Pateicu, ka man pietiek un aizgāju.
Devos pie saviem "radiniekiem" uz apspriedi un pateicu, ka man ir izdevies izbēgt uz vispārēja šoka. Neviens man nesekoja. Stulbi, protams, bet visi stāvēja pavērtām mutēm un man izdevās vienkārši iziet pa durvīm un aiziet prom arī no skolas. Vēl prātā rēķināju, ka man laikam pietiek, lai būtu vidējā izglītība :D
Devos uz sapulci, bet tur bija tikai viens cilvēks, kuru dzīvē nepazīstu, un tas teica, ka viss notiks... skolas ēdnīcā :D Lai neviens nepieķertu, jo tur mūs neviens nemeklēšot. Devāmies uz skolu, bija jau iestājusies nakts, ielavījāmies, un tur bija visa radinieku kompānija. Bija gan dzīvē nezināmi, gan zināmi cilvēki. Tusējāmies tumsā, visi mani apsveica ar to, ka esmu izbēgusi no iestādes, kurā šobrīd slēpjamies :D
Tas, ka es ar kādiem cilvēkiem ielavāmies skolas ēdnīcā, tas nez kāpēc notiek samērā bieži. Mums vienmēr liekas, ka skolā neviena nav, bet parasti izrādās, ka ir gan, un ir tieši tur, kur liekas ne sargam, ne kādiem cilvēkiem nevajadzētu būt - meiteņu mājturības klasē, kas vienīgā ir savienota ar ēdnīcu. Tur pēkšņi iedegas vāra gaismiņa un dzirdami klusi soļi, un tad visi šausmās bēg. Tāpat notika šoreiz. Es paklupu bēdzienā un ietriecos ar galvu kādam vēderā, paskatījos un tur - mans 1.70 (apmēram) garais paziņa. Domāju - kā es tādā leņķī varēju trāpīt ar galvu viņam vēderā? Ieskatos rūpīgāk (it kā to būtu grūti pamanīt), viņš izrādās ir apmēram 2,10m garš. Tāds pats, kā ir, tikai 40cm garāks. Un pilnīgi bez iemesla.
Izbēgām no skolas, tad mums pie durvīm uzbruka kaut kādi melnā tērpti nindzju tēli, bet mēs bijām vareni kaušļi un visus atspārdījām. Viņi ļoti bijāja manu nedabiski garo paziņu un ātri padevās.
Pēc tam gājām kādā tur realitātē neesošā parkā, kur jutāmies drošībā, lai turpinātu apspriedi - tikai jautājums, ja tuvumā bija vieta, kur esam drošībā, kāpēc no sākuma bija jālien "sistēmas" perēklī, lai meklētu vietu, kur pulcēties? Sapnī gan tas viss bija loģiski.
Pēc tam bija ļoti jaukā daļa, kurā mēs vienkārši bijām kopā, runājāmies, es piespiedu galvu pie sava pārdabiski garā paziņas krūtīm (kas realitātē liktu man visai stipri saliekties), pēc tam ieritinājos klēpī vienai ļoti nepatīkama izskata sievietei (bet sapnī viņa bija "radiniece" un man ļoti patika), pēc tam runājos ar smukiem, gotiskiem identiskajiem dvīņiem, un vispār jutos starp savējiem.
Muļķīgi un pusaudzīgi, bet kā starp tiem, kas izbēguši no Sistēmas.
Tā pazaudētās ģimenes sajūta mani nepamet nekad, tikai dažos šādos sapņos. Es visu laiku jūtos, it kā kādu meklētu, it kā man kāda pietrūktu, par spīti tam, ka ir cilvēki, kas ir no šīs ģimenes, bet man laikam vajag tos visus vai vismaz... vairāk.