Tad nu tas un vēl daudz kas cits man radīja tik drausmīgi emocionāli smagu murgu, ka reto reizi gribējās pamosties no rīta. Parasti es daudz labprātāk paliktu sapņu pasaulē.
*
Viss sākās ar to, ka mans dvēseles radinieks, ko es mīlu vairāk par visu pasaulē, atskaitot sevi, protams, un dalot otro vietu ar vēl dažām personām, sapnī man uzdāvināja lielu pušķi ar tumši sarkanām rozēm, un pateica daudzas ļoti skaistas lietas. Es aizgāju mājās ar puķēm un ieslēdzu datoru (jocīgi, sapņos dators reti figurē), un tur atvērās viņa bilde, kas arī realitātē ir uz desktopa. Jutos ļoti laimīga, bet tad mani pārņēma drausmīga, šausmu pilna sajūta, ka šī bilde ir viss, kas man paliks. Skatījos uz to un mēģināju aizdzīt murgaino sajūtu, bet līdz galam neizdevās.
Tālāk viss bija stipri murgaini un juceklīgi. Es braucu uz Jēkabpili, ne tāpēc, lai beidzot ieraudzītu dzīvē to māju, ko man piedāvā, bet gan kaut kāda neizskaidrojama iemesla dēļ, ko sapratu tikai sapnī. Man tur bija kaut kādas mistiskas, ar Vikku saistītas rituālas darīšanas. Tur es satiku vienīgo cilvēku, ko zinu, kas dzīvo Jēkabpilī, lai gan redzējusi viņu esmu kaut kad pirms gadiem tikai vienu reizi, un tas nebija Jēkabpilī, atpazinu un sasveicinājos, un izrādījās, ka viņš ir vampīrs un manas mistiskās darīšanas bija kaut kādā saistībā ar vampīru klanu, kas perinājās Jēkabpilī, kaut kāds kopīgs rituāls vai kas.
Domāju, ka šis cilvēks rādījās man tikai tāpēc, ka tiešām ir vienīgais Jēkabpilietis, ko zinu. Es viņam prasīju noiet gar to iecerēto māju, lai mani aizved, jo pie reizes varētu kaut vai pār sētu palūrēt, un viņš mani aizveda līdz tai. Izskatījās kā jau google earth rādīja. Jutos ļoti ilgpilna par šo māju, sapnī man viņa patika vairāk kā realitātē, cik nu esmu redzējusi.
Tad viņš uz mani paskatījās, viss tā kā satumsa, un viņš teica, ka varot nokārtot, lai es dabūju šo māju, vai, ja es gribu, varu dabūt arī labāku, tikai man par atlīdzību jāpievienojas viņu klanam, tas nozīmē - jākļūst par vampīru. Jāsaka, ka man nelikās, ka tā būtu īsti atlīdzība, jo es, protams, tāpat gribētu kļūt par vampīru. Mēs izrunājām, kādi tad ir īstie vampīri, un izrādījās, ka tas ir ļoti normāli - var pat iztikt no dzīvnieku asinīm, tikai tad nerodas vai pazūd pēc ilgstošas cilvēku asiņu nelietošanas īpašās spējas. Katram vampīram rodas no paša sākuma kāda spēja, ļoti dažādas tās ir. Ēst var, tikai tas arī atņem spējas, bet, ja dzer dzīvnieku asinis, tam nav nozīmes. Saulē iet var, bet atkal - saulē nedarbojas spējas un arī apdegumi rodas no tiešiem saules stariem, ja tajos uzturas ilgstoši. Uzturēšanās saulē vispār atņem daudz ko - var sākt novecot, var zaudēt spēku, ātrumu un asās maņas, bet īslaicīgs saules pieskāriens neko īpaši neietekmē un patiesībā ir ļoti viegli simulēt cilvēku.
Tas viss man likās gluži ideāli - nemirstība ir, mūžīga jaunība ir, spēks, ātrums, maņas ir, ja dzer cilvēku asinis (nav pat jānogalina) - ir arī kādas spējas, un parasti tās ir visai krāšņas.
Es jautāju - vai ir kāds āķis, viņš teica, ka ir - pārvēršanās ir daudz smagāka, kā jebkur attēlots. Es jau sabijos, bet viņš teica - emocionāli smagāka. Fiziski sāp nedaudz, bet jāizdzīvo drausmīgas emocijas. Es teicu, ka to gan jau panesīšu, kā nekā depresija mani ir pieradinājusi. Viņš teica, ka būs daudz ļaunāk, kā man liekas, es piekritu, bet vienalga teicu, ka būs jau labi un es izcietīšu, ja jau citi spēja.
Viņš teica, ka nu tad labi, bet vai man nevajag laiku pārdomāt? Es teicu, ka jau gadiem esmu pieņēmusi šo lēmumu, ka gribu, un noteikumi man liekas pilnīgi sakarīgi. Ja vēl viņš man apsola māju, tad tas ir vispār ideāli. Viņš teica, ka jā, vampīriem esot milzīgi naudas uzkrājumi un katrs jauns klana biedrs varot dabūt dzīvesvietu klana pilsētā, kura ir jāpārdod, kad visi pārceļas dzīvot citur, jo, protams, ka viņi nemainās pēc izskata un ir jādodas kur projām pēc laika. Man patika, ka viņi tik tikko ir ieradušies Latvijā un Jēkabpilī, jo tad man nebūtu tik drīz jābrauc prom no Latvijas. Viņš vēl izmeta, ka valodu apgūšana neesot nekas traks, jo vampīri spējot valodu daļēji izsūkt ar upuru asinīm, tikai nedaudz jāpiemērojas jaunajai valodai.
Tad nu es devos ar viņu uz rituālu, kam biju solījusies novadīt vienu daļu. Rituālu atceros miglaini, bet bija skaisti. Skatījos uz savu topošo vampīru ģimeni, un viņi bija ļoti patīkami. Liela daļa dzēra cilvēku asinis tikai vienreiz mēnesī uz pilnmēnesi, lai saglabātu visas spējas, tas bija retākais pieļaujamais laiks. Viņi parasti nolaupīja kādu cilvēku, nolaida viņam vienu litru asiņu, kas ir normāli, un tad palaida, izdzēšot atmiņas. Pietika katram pa drusciņai un visi dzīvoja laimīgi. Bija gan daži, kas našķojās vairāk, bet šis bija klans, kur ir aizliegts nogalināt cilvēku bez konkrētas klana vadones akcepta, un to deva tikai tad, ja bija kāds pamats, pie tam šo cilvēku nogalināja kāds cits, nevis tas, kurš gribēja, un asinis izdalīja uz visiem. Parasti tas bija atriebības dēļ vai lai novērstu izpļāpāšanos.
Klana vadone bija fantastiska, 38 gados pārvērsta, ļoti skaista sieviete. Šie vampīri pārvērta cilvēkus tikai līdz 38 gadiem, ne vēlāk, un viņa bija ilgi dzīvojusi jau klanā, bet kā cilvēks. Viņa bija apmēram 700 gadu veca, un toreiz 38 gadi skaitījies jau ļoti liels vecums, bet kā tradīcija tas bija saglabāts. Sanāca neliels jaunības kults, bet kopumā tas izskatījās skaisti. Ja viņi atrada kādu cilvēku no 38-50, tad sūtīja uz vienu klanu, kas šobrīd bija Zviedrijā un ņēma jebkurā pilngadīgā vecumā, bet, ja vairāk par 50, tad uz klanu, kas pieņēma tikai cilvēkus virs 50 un šobrīd bija Kambodžā. Tie bija divi radniecīgie klani, kuru vampīri tika uztverti kā brāļi un māsas, jo konkrētā klana cilvēki skaitījās pat vēl kaut kas tuvāks, kā daļas no paša. Tālāk bija vēl 17 klani, kuri bija brālēni un māsīcas, un vēl tālāk - vampīru - humānistu asociācija, kas apvienoja klanus, kam bija kaut vai kādi noteikumi cilvēku ēšanā, daudziem gan ne tik humāni, kā mūsējam.
Tas viss bija ļoti skaisti, es uzzināju, ka jau pāris gadus esmu novērota, kā es rituālu ziņā sadarbojos ar viņiem, un jau bija pieņemts lēmums mani aicināt. Tāpat kā manā Vikkas kopā, katru jaunu biedru ieved iepriekšējais jaunākais. Tas nu bija šis konkrētais vampīrs, kas bija vampīrs tikai pusgadu.
Es uzreiz aizmirsu konkrēto mazo mājiņu un ejot pa ielu jau apsvēru, kuru brīvo mājiņu es varētu ņemt, jo varēju izvēlēties kaut vai ļoti greznu, jebkuru man nopirktu, prātā apsvēru visus apstākļus un biju priecīga gan par kļūšanu par vampīru, gan arī par to, ka dabūšu savā īpašumā māju.
Jautāju - vai es varēšu kādu sev zināmu cilvēku padarīt par vampīru, un man teica, ka jā, ja klanam viņš patiks, tad varēšu. Tāpat varēšu līdz pārcelšanās brīdim, kas būtu pēc 7 gadiem, dzīvot pavisam normāli un uzturēt jebkādus kontaktus ar cilvēkiem, tāpat pēc tam varēšu kādu laiku sarakstīties, sazvanīties, un vienkārši tēlot, ka dzīvoju citur. Viņiem bija smalka sistēma, kā sagrimmēt vampīru, lai simulētu novecošanu, vienkārši ikdienā tas būtu neērti, bet varēja pat braukt apciemot sagrimmēts savus radus un draugus, fočēties un likt bildes socportālos, lai nebūtu jāpazūd pavisam un visi jāsāpina. Citi gan izvēlējās pazust un nemocīties.
Es biju tik priecīga, domāju kā es dzīvošu ar vīru šajā mājā, un ka visticamāk viņu varēs pārvērst, domāju par skaisto rožu pušķi, kurš man mājās žāvējas, un ka tā īpašnieku es arī noteikti gribētu pārvērst, un gatavojos lielajai dienai. Līdz tam es nevienam nedrīkstēju teikt, kas notiek.
Pienāca pārvēršanas diena, es braucu uz Jēkabpili, satiku savu jauno ģimeni, jutos laimīga. Vakarā man bija jānovij sev ziedu kleita, un tikai tajā tērptai pilnmēness gaismā jādodas uz rituālo vietu mežā netālu no pilsētas. Iegāju ļoti skaisti izrotājusies, visa pļavas ziedos, aplī, un jaunākais biedrs mani ļoti skaisti sakoda. Viss bija tik brīnumaini, taču tad...
Tad viņš man teica, ka sakosts vēl nav vampīrs. Kamēr brūce nav aizdzijusi, vēl šim tam jānotiek. Es domāju, ka tas būs vai nu kaut kas asiņains, vai arī rituāls, bet mans iniciētājs stāstīja, ka katram vampīram ir jābūt piesaistei pie kāda cilvēka, ko viņš vairs nekad nedrīkst redzēt, citādi nekas nesanāk, un tam jābūt tuvam cilvēkam, un viņš nosauca manu vīru. Tas bija kā pārbaudes laiks - ja pa šo laiku, kamēr vīrs ir dzīvs, es viņu ieraudzīšu pietiekami daudz reižu, un pat fotogrāfija skaitījās, ja es par viņu pārāk daudz dzirdēšu, es jutīšu, kā mans vampīrisms zūd un izbeidzas, un es pārvērtīšos atpakaļ par cilvēku, tikai būšu slima un dzīvošu divreiz mazāk, jo šī pāreja atpakaļ ir kaitīga.
Lieki teikt, ka es biju satriekta. Teicu, ka tad es vispār eju prom un dzīvoju divreiz mazāk jau no šodienas, jo viņiem man vajadzēja iepriekš pateikt, uz ko es parakstos. Taču viņš man teica, ka tā var būt mana izvēle, ja es izvēlos neatklāt vampīrus pasaulei, taču vēl man būtu visa dzīve, jo nav noticis tālākais process, pagaidām es esmu tikai sakosta un viss. Teica, ka es varu iet, bet man vēl kas jāredz. Tad karaliene kopā ar kādu citu vampīru atnesa rožu pušķa dāvinātāju. Mirušu. Nolika man priekšā, viņš nez kāpēc bija kails, laikam no gultas izrauts, lai nogalinātu.
Tad es sapratu, ka tās emocionālās sāpes, kas vajadzīgas, lai kļūtu par vampīru, nebūs tādas, kas rodas no pārvēršanās pašas no sevis. Tās ir jāsagādā, citādi cilvēks paliek vienkārši sakosts.
Klana vadone paskatījās uz mani un teica: viņš ir miris, lai tu dzīvotu mūžīgi, protams, viņš to neizvēlējās, bet tomēr tā tas ir. Ja tu tagad iesi atpakaļ pie vīra un dzīvosi savu vārgo cilvēka dzīvīti, viņš būs miris velti un tev būs jāskatās acīs viņa draugiem un radiem, un jāskatās pašai uz sevi, un tu zināsi, ka esi vainīga, bet viņa nāve būs bijusi bezjēdzīga.
Es skatījos uz šo līķi un jutu, ka sirds apstājas, ķermeni sagrābj aukstums, emocijas reizē pieņemas spēkā un reizē it kā sasalst, it kā skartu ļoti spēcīgi virsējo slāni, bet dziļumā palika tikai plosošas, taču pilnīgi vienveidīgas, neietekmējamas sāpes, par kurām jau tajā mirklī bija skaidrs, ka tās neietekmēs pilnīgi nekas vairs, tās paliks ne stiprākas, ne vājākas, nemainīgas uz mūžu.
Ārējā slānī vēl joprojām plosījās aizvainojums par krāpšanu, niknums par šo slepkavību un aizliegumu man vēl kādreiz redzēt vīru, bet es jutu, ka viss ir nostrādājis, es esmu pārvērtusies par vampīru, un tagad man tiešām paliktu vairs tikai puscilvēka dzīvīte, ja es izdomātu atgriezties vecajā dzīvē.
Karaliene man kaut ko stāstīja par to, ka kad vīrs būs miris, vienalga, cik drīz tas būs, un ka viņi var viņu novākt kaut vai rīt man par prieku, es būšu brīva draudzēties ar ko gribu, ar visiem senajiem draugiem, ar ģimeni, dzīvot kā es gribu, kaut vai izvēlēties algot mūžīgo grimētāju, kas mani padarīs arvien vecāku, līdz būs jānosimulē tikai vēl bēres. Viņa kaut ko vāvuļoja par to, ka dažkārt, ja cilvēku sakož un palaiž, viņš nejauši piedzīvo ko tik šausmīgu un kļūst par vampīru neuzmanīts, tāpēc viņi nolaiž asinis bez košanas, bet citi gan neesot tik žēlīgi. Viņa stāstīja, ka šajā klanā visi ir piedzīvojuši tieši to pašu apiešanos, viņiem ir atnests kāds mīļš tuvinieks, lai nošokētu un notiktu pārvērtība, tāpat lielāku spēju iegūšanai vajag to piesaisti pie kāda, kuru mīl, bet vairs nedrīkst redzēt. Šajā klanā visiem spējas bija ļoti stipras.
Viņa vārījās un vārījās par to, ka klans kļūst par ģimeni, ka šie notikumi pēc simts gadiem tikai vieno ar savējiem, ka vīrs un otrs cilvēks man nekad nebūtu bijuši tik tuvi kā klans, un ka pēc desmit, divdesmit vai simts gadiem es pati to sapratīšu. Ka kopējā pieredze palīdz remdēt iekšējās sāpes, kas ir jāpiedzīvo, lai kļūtu par vampīru. Tad gan es ieklausījos un teicu, ka man jau tagad ir skaidrs, ka viss pārējais var būt taisnība, un ka varbūt es tiešām kādreiz piedošu, jo visi man būs kļuvuši daudz svarīgāki par zaudētajiem cilvēkiem, bet ka tās sāpes nekas vairs ne pastiprinās, ne remdēs.
Viņa teica, ka es esot ļoti gudra, bet pēc apmēram 300 gadiem pat tās nedaudz, nedaudz ar klana atbalstu pāriet. Es tam neticēju.
Skatījos uz līķi sev priekšā un domāju - ja man būtu iespēja kādu ņemt sev līdzi, es ņemtu tevi, bet tieši tevi viņi nogalināja.
Izrādījās, ka visi lasa manas domas, un iniciētājs teica - jā, tieši tā, citādi nebūtu pieticis sāpju, lai tu pārvērstos. Tu vispār maz ko mīli tik ļoti, lai viss būtu sanācis. Jautāju - kāpēc jūs neizdarījāt otrādāk - nenovācāt vīru, un viņu neatstājāt kā to, kuru es nedrīkstu redzēt?
Par to viņi esot metuši monētu...
Man uznāca debīli smiekli, es norāvu apvītušās puķes, kas mani klāja, un apgūlos blakus līķim, lai salīdzinātu, cik ļoti es esmu viņam līdzīga. Klausījos, kā nav sirdspukstu man un viņam, pacēlu viņa roku, kas nez kāpēc likās smaga, mana bija tikpat smaga un tikpat auksta. Viņam uz kakla bija divi mazi pušumiņi, protams, ka asinis nebija laistas zudībā, un tos, ko grib nogalināt, tos var arī izsūkt, jo, ja izsūc līdz galam, tad ir biegts un pagalam. Jautāju - kurš viņu izsūca, un kāpēc nedalījāt šīs asinis? Man teica, ka viena vampīriene esot izpelnījusies ar ļoti cēlu rīcību īpašu dāvanu, tāpēc viņai atļauts ņemt visu. Viņa bija skaista, sarkanmataina. Jautāju kā ir izsūkt cilvēku?
Viņa teica, ka nekas sāpīgs upurim, viņš iekrīt eiforiskā pusnemaņā un viss. Man viņa patika, cerēju, ka patika arī upurim, kas guļ man blakām.
Jocīgi, bet šis līķis man likās stipri dzīvāks, kā vajadzētu. Nodomāju, ka tas laikam tāpēc, ka pati tagad esmu līķis.
Skatījos uz viņu un jutos kā tajos stāstos par tauriņiem, kurus nekad nedrīkst ieslēgt stikla zārciņos, lai paturētu viņu skaistumu mūžīgi. Es labprāt viņu iezārkotu stikla zārciņā un skatītos mūžīgi.
*
Viņš atvēra acis.
Es uzjautāju tikai vienu - vai tu zināji?
Jā, viņš zināja.
Ko tev novāca?
Tevi.
*
Tur it kā bija kaut kāda maģija, kurā mēs abi bijām katrs savā pusē, es pie viņa līķa, viņš pie manējā. Tas esot ļoti rets pasākums, ja nu gadījumā divi cilvēki tomēr abi ir padarāmi par vampīriem.
Mums nekādu spēju nebūs, mums vajadzēja turēties pa gabalu katram no sava cilvēka vienkārši tāpēc, lai dzīvotu. Rituāls bija specifisks un rets.
Viņa cilvēks bija jau nojaušams, es tikai biju skaudīga, ka viņa tāpat dzīvo citā valstī un tas likās netaisnīgi.
*
Jocīgi, ka es no sapņa atceros emocijas bez laimīgajām beigām. Tas viss tālāk likās neīsts, it kā tas neskaitītos. Vai tādas ir vampīru emocijas - tikai sāpes ir īstas, bet prieks tāds pa pusei..? Nesaprotu, vajadzēja taču priecāties, ka viņš arī ir vampīrs, bēda tagad tikai par nesatiekamo vīru, bet man palika viss žēlums iekšā un nekur nepazuda.
Pamodos šausmīgi nelaimīga, it kā būtu noticis kaut kas vēl daudz ļaunāks kā šķiršana no vīra, kuru solījās nohipnotizēt, lai viņš visiem pateiktu, ka izšķīrāmies un es pārvācos uz citu pilsētu, un lai viņš mani nemeklētu. Bija arī jāturas pa gabalu no vietām, kur viņš varētu būt un kur par viņu runā, jo mums ar rožu dāvātāju nebija iespējas atgriezties kā cilvēkam uz pusmūžu. Mēs, pārāk daudz redzot un dzirdot par otru cilvēku, vienkārši nomirtu.
Beigas bija kaut kādas nesakarīgas, bet pamodos es ar sajūtu, it kā nekas labs vairs manā dzīvē nevar notikt.
Sapnis skan nereāli emonāli, tas ir pārāk gotisks un šausmīgs, un vispār tas nav labs stāsts, bet emocijas, ko tas viss manī radīja, bija tik šausmīgas, ka bija jāizraksta no sevis šajā pārāk garajā un detaļām bagātajā sapņa izklāstā.
Mani pēdējā laika murgi mani pārsteidz arvien vairāk. Es redzu arvien drausmīgākas lietas. Daudzas es nemaz šeit nerakstu, bet šo man vajadzēja no sevis dabūt ārā, materializēt uz virtuāla papīra, tas nedaudz palīdz.
*
Nesaprotu, kas man ir iekšā salūzis, ka es tik man neraksturīgi redzu drausmīgus, emonālus un personīgus murgus, tieši par tuvu cilvēku zaudēšanu, par māju zaudēšanu, par ģimeni, draugiem, ka ar viņiem vienmēr notiek kaut kas slikts, vai ka es kļūstu pati par vampīru, par dēmonu, par kritušo eņģeli, ka es palieku pēdējais cilvēks uz pasaules un tamlīdzīgi?
Katru nakti!!! Pa vidu ir arī labie sapņi, bet kopumā - pilnīgas šausmas, katrs nakts kā murgu un sāpīgu pārdomu perēklis.