Tagad viss, kas mani toreiz pacēla (vismaz laiku pa laikam) ir gandrīz manā dzīvē izbeidzies.
Man vairs nav stāvokļa - dzīvot ir ļoti labi, jo tieši tagad ir labi. Tagad man ir stadija - dzīvot ir labi, jo es varu piepildīt savus mērķus, tiekties uz tiem. Kādu laiciņu man izdevās sevi ar to apmānīt, bet pēdējās dienās es saprotu, ka tas viss ir kaķim zem astes. Jā, es esmu cilvēks ar mērķi, un es zinu, ka kaut vai lielāki soļi mērķa virzienā jau mani darītu laimīgu. Taču patiesībā es neesmu vēl nekad savā dzīvē pievirzījusies tuvāk savam Lielajam Mērķim. Man ir bijis tikai īslaicīgu laimi dodošs surogāts (kad gan arī jau bija brīnišķīgs, bet tuvāk Lielajam Mērķim mani pavirzīja varbūt tikai kādu kripatu).
Nākas atzīt, ka patiesībā es nekad neko neesmu izdarījusi, lai nopietnā līmenī pavirzītos Lielajam Mērķim tuvāk. Iemesls ir tāds, ka es nezinu, ko lai dara. Kad ilūzija un surogāts ir izbeidzies (bet paldies tam, jo tas man deva 7 laimes gadus, kaut vai pilnus neiespējamām cerībām), es vairs nezinu nevienu soli, kā lai es tieku tuvāk Mērķim.
Tas liekas tikpat tāls kā Neptūns. Ja uz Mēnesi jau ir iestaigāta taciņa, uz Marsu ir jau vismaz kaut kāds plāns, tad aizlidot līdz Neptūnam cilvēkiem vēl šobrīd nav iespējams un nav pat ideju, kā reāli to izdarīt (tikai nereāli pieņēmumi, pilnīgi nepraktiski). Tieši tāpat man ir ar Lielo Mērķi. Jāatzīst, ka es vienmēr esmu cerējusi, ka kaut kas tāds notiks, kas man palīdzēs, bet cik ilgi var?
Es nevaru atmest šo mērķi, bet es arī nezinu kā man tikt tam kaut vai tuvāk. Beidzot tas ir jāatzīst un izvairīties vairs nevar.
Paliek jautājums - kā dzīvot tālāk cilvēkam, kuram ir mērķis, kuru viņš nevar piepildīt, un nav arī pilnīgi nekā, kas varētu šo brīdi pietiekami pacelt, lai būtu vērts dzīvot tagadnei?
Man nav nākotnes, man nav tagadnes, un patiesībā pat gremdēties atmiņās nav kur... bija labi mūžīgajā tagadnē, bet jebkas, ko es esmu darījusi, nav man devis nākotnei ne tik, cik melns aiz naga.
Es esmu dzīvojusi un baudījusi, bet tas ir beidzies, un esmu pie sasistas siles. Bija labi, bet ko tālāk?
Izvirzīt citu - zemāku mērķi?
Es nespēju izdomāt neko, kas būtu manas uzmanības cienīgs, jo visu aizēno Lielais Mērķis, jebkādus citus mērķus padarot absurdus.
Atsākt dzīvot mūžīgajā tagadnē es nespēju, jo man vairs nav resursu tam.
Nu ko, izķeksēt ķeksīti no bipolārajiem un atgriezties vienā pelēki melnā, mūžīgā un visaptverošā depresijā, kā tas bija pirms es sāku dzīvot tagadnē?
Nu ko - to es jau sen nolēmu - kā teica Brālītis, kad viņam lika ēst kaut ko negaršīgu - tad labāk mirt.
Es jūtos pilnīgā nulles punktā, taču strauji tuvojas bezdibenis. Man vairs nav nekā, ar ko pārmest tam tiltu.