Zinu, ka šis kādam var nepatikt, tāpēc uzreizi saku, ka ne jau pēc tā es vērtēju cilvēkus un tas nav uzbrauciens nevienam personīgi.
Bet tā ir, ka man ļoti, ļoti nepatīk krāsainās kontaktlēcas. Nu ļoti.
Protams, ka man pašai ir zaļi mati (eh, vairāk tagad gan nejauši zili), un es neesmu pat pret elfu austiņām, tetovējumiem, rētojumiem un visādu ķermeņa pārveidošanu, taču acis... nu nē, es vienkārši nespēju pierast, ka cilvēkiem mainās acu krāsa. Tas ir kaut kāds idealizēts viedoklis, bet tāda sajūta man iekšā rodas.
Kad es ieskatos mīļās un pazīstamās acīs un ieraugu tur kaut ko pretdabiski košu, man liekas, ka cilvēks ir pieķēzījis savu dvēseles spoguli.
Es saprotu, ja tas ir uz karnevālu vai kā skatuves tēls, bet ikdienā man tas rada skumjas.
Cilvēki vispār kļūst arvien nedabīgāki, un man it kā nav lielu iebildumu, bet nedabīgumu acīs es vienkārši nespēju pieņemt. Man šķiet, ka nav neglītas vai neizteiksmīgas acu krāsas. Es neesmu redzējusi neglītas acis.
Es esmu vispārēji vecmodīgs cilvēks, un zinu, ka drīz vairs pilnīgi nekas pasaulē nebūs dabīgs, viss būs izveidots, un cilvēkiem tas liksies normāli. Bet vismaz šajā brīdī, kad acis lielākajai daļai cilvēku kaut caur parastajām lēcām tomēr ir tās pašas acis, ar kādām es šo cilvēku iepazinu, man ir skumji skatīties pārāk zaļās, pārāk zilās vai pārāk violetās, ķīmiskās acīs.
Tāda nu divkose es esmu, jo neesmu pilnībā tikai par dabisko skaistumu. Visādi var, bet par tām acīm... dažkārt kaut kā ir skumji.
Bet es nevienu nevainoju, "progresam" skaistuma izpratnē ne es, ne kāds cits vairs priekšā nestāsies.

Vēlreiz izjutu, kāpēc es esmu ezis.
Man ir tik specifiska gaume un tik jocīgas lietas ir man svarīgas, ka es esmu nemitīgā nosodījumā no visām pusēm. It kā man ir pāri - neviens mani nesaprot un neviens nav tāds kā es - stāvoklis, tas bija bija vairāk pusaudzībā. Tomēr man nemitīgi sanāk apkārt dzirdēt izsmējību par to, kas man ir svarīgi, godā ieceltu to, kas man nīstams. Ja tas būtu tajā abstrakcijā, ko sauc par sabiedrību, tad tas vēl nebūtu tik svarīgi, bet tas viss nemitīgi notiek no man tuviem cilvēkiem. Man nepatīk strīdēties, patiesībā man pat nepatīk tas, kam būtu jāpatīk visiem sakarīgiem cilvēkiem - man nepatīk diskusijas starp pilnīgi dažādiem cilvēkiem. Man labāk patīk runāt par to, kas ir kopīgs vai kas iet tuvās, ne pretējās mapītēs. Veidot kaut kādu kopēju izpratni.
Man laikam nāk otrā pusaudzība, vai arī mani arvien vairāk pārņem sajūta, ka esmu viena un pamesta. Septiņus gadus biju zināmā siltumnīcā, mīlēta un sabiedriska ar domubiedriem. Tagad, kad tas viss ir man svētki nevis ikdiena, atkal liekas, ka tiešām esmu pilnīgi nepareiza, neiederīga, atšķirīga. Debīla sajūta, ja senāk tajā bija poēzija, tad tagad ir tikai nožēla.
Jūtos izcili vecmodīga. Nesaprotu neatraujamību no telefona. Nesaprotu, kāpēc viss, kas notiek, tiek uztverts kā notiekošs tikai tāpēc, lai būtu ko fotografēt un filmēt, it kā tas būtu svarīgākais. Nesaprotu, kāpēc nevar fotografēt un filmēt tāpat to, kas notiek, bet darbības vēl ir kaut kā jākoriģē, speciāli jāpozē, jāuzturas konkrētā apgaismojumā. Un tad kāds skatās uz visu caur objektīvu, no malas, neiekļaujoties starp citiem.
Laikam saprotu, kāpēc cilvēki sākuši ēst draņķus - viņi vienkārši ēd tā starp citu, patiesībā nejūtot neko, ko ēd, jo vienkārši aprij kaut ko pie datora. Fiziski silts un ar siltām domām no dārzeņiem nevis pusfabrikāta gatavots ēdiens vairs nav vērtība. To nevajag ēst kopā, baudot to, ka gara darba diena ir beigusies. Tas nekas, ka vakars tiks pavadīts pie datora, ar muguru pret muguru un seju katram savā monitorā. Pat šis pirmais mirklis ir jāpavada ar acīm telefonā.
Es nerunāju par kādu konkrēti, jo manā tuvumā ne ar vienu nav TIK ļoti traki, bet tas viss ienāk arī manā dzīvē un es jūtos reizē tā, it kā aizstāvētu kaut ko īstu, bet mirstošu. Protams, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Es zinu, bet jūtos bieži tā, ka varētu raudāt kā pie kapa, kur apglabāta pasaule, kurā kaut vai aiz garlaicības, tomēr kāds izvilkās laukā, paņēma grāmatu, piezvanīja draugam.
Es piederu jocīgai paaudzei. Mēs piedzimām pirms interneta, bet vēl mūsu jaunības laikā visa šī tehnika it kā pamazām, bet patiesībā milzīgā ātrumā ir ienākusi ikdienā.
Laiks, kad cilvēki skatījās cits cita acīs. Īstās. Kaut kas no tālās bērnības, kā no citas pasaules.
Jūtos kā muļķe. Es daudz izmantoju datoru, bet ir brīži, kad liekas - pasaule ir sagruvusi pār mani, smadzenes pārvērtušās dzelžos un mēle sāk runāt burtos, seja - rādīt smailijus.
Pat nesaprotu, kā lai tieku galā ar savu muļķīgumu.