Mana sapņu zeme, kur visu var pārvarēt kopā, kur pasaule ir biedējoša, bet droša. Kur naktīs mājo vieni, bet rītausmā citi gariņi, kur sencis vēl joprojām dzīvo krāsnī, kur ziema nāk kā skaista sieviete, un mamma vienmēr var paglābt no visa ar pankūkām.
Man šķiet, ka tāda ir paradīze.
Noskatījos filmu, kur ģimene dzīvoja mājā tieši pie jūras un katru vakaru pulcējās uz kopīgu tēju jūrmalā. Katru vakaru. Katru vakaru. Saulrietā.
Neviens spurains pusaudzis neteica, ka tas ir stulbi. Viņi dzīvoja ar vājprātīgu onkuli, vecāki ar diviem bērniem. Un viņi bija tik laimīgi.
Drošības sajūta par to, ka tevi nepametīs, ka tev vienmēr kāds būs. Ģimene, draugi, Dievs, nezinu, kas.
Lai cik ārēji briesmīga nebūtu bijusi mana bērnība, man bija šī drošības sajūta, taču tik tikko kā es pieņēmos prātā, tā izjuka kā kāršu namiņš. Brīnišķīgi, ka man tā bija kādu laiku, vismaz kādu brīdi.
Tā jau es esmu pa pusei tiešām tā domājusi (un tā pat varbūt ir bijis), ka nabadzība mani nav traumējusi, ka tā man ir daudz ko devusi, un tā tiešām ir. Tomēr kaut kas tomēr manī ir izaudzis kroplīgs un nepareizs, pašiznīcinošs un iebiedēts.
Domājot pati par savu bērnu, kas man varētu būt, uzmācas vislielākā vēlēšanās viņam paildzināt to sajūtu, ka pasaule viņu nesamals. Ka viņu nepametīs, ka viņam nebūs jāpiedzīvo robežstāvokļi starp dzīvību un nāvi, izmisums un pilnīga atrautība no realitātes, kas ir ārpus šī žodziņa.
Nabadzība iežogo cilvēku un viņa prātam vairs nekad nebūs izejas no šaurā būcenīša, lai vai viņu ieliktu kristāla pilī ar zelta jumtiņu.
Es ļoti ceru, ka pasaule vēl tik drīz neaizies pa pieskari (kas ir maz ticams), lai maniem bērniem būtu iespēja dzīvot kaut cik drošā pasaulē.

Iestājos depresijas slimnieku atbalsta grupā. Palika priecīgāk. Visi tik skaisti stāstīja par saviem pašnāvības plāniem, tādās izcilās detaļās, ar milzīgu radošo iedvesmu, ka man sāka skaust, ka nav uz šo brīdi tāda laba plāna.
Tas laikam nav atbalsta grupu mērķis, radīt cilvēkam vēlmi neatpalikt.
Tikko vienu aizveda uz slimnīcu pēc zāļu pārdozēšanas. Viņa uzrakstīja grupai skaistu atvadu vēstuli.
Un atkal man skauž, man nav tādas atvadu vēstules. Tik skaistu es nemaz nemācētu, bet tomēr. Viņu atpumpēja un iebāza Strenčos. Tīri priecīga no turienes rakstīja. Tagad gan slikti atkal.
Es nekad neesmu uz palikšanu bijusi psihenē. Man skauž. Tur tagad esot mūzikas un mākslas terapija un izremontētas istabiņas. Un internetu drīkst.
Visi visus atbalsta grupā mīl, bet es nemīlu nevienu.
Man skauž, ka viņi mīl, bet es nē.
Šī atbalsta grupa mani iepriecina, bet arī... dzen pilnīgā depresijā. Viņi visi ir tik aktīvi slimotāji, bet es esmu apņēmusies dzīvot uz priekšu.
Man tā grupa ir depresiju uzdzenoša un skaudību radoša grupa. Es neiederos pat šajā pašnāvnieciskā subkultūrā. Depresiķi ir pilnīga sava iekšējā kultūra, savi prikoli, savs uzvedības stils. Agrāk es būtu iederējusies.
Tagad es pat tur neiederos.
Depresija ir tāds pats alkoholisms vai noseriālošanās, kā citas narkotikas. Dzīves stils, kas tev palīdz atrast valodu ar citiem un vispār sakārtot savu dzīvi.
Tik daudz notikumu, tāda mīlestība un atbalsts, kā jau atbalsta grupā, protams.
Un es, kā vienmēr, kaut kur ārpus.
Jāiet jāuzraksta kāda atvadu mēstule (jo kurš gan to lasīs), protams, ka tā būs tikai mēstule, un jāizstrādā kāds plāns, ko nākamreiz pastāstīt.
Idejas man jau ir.