Tas laikam nav atbalsta grupu mērķis, radīt cilvēkam vēlmi neatpalikt.
Tikko vienu aizveda uz slimnīcu pēc zāļu pārdozēšanas. Viņa uzrakstīja grupai skaistu atvadu vēstuli.
Un atkal man skauž, man nav tādas atvadu vēstules. Tik skaistu es nemaz nemācētu, bet tomēr. Viņu atpumpēja un iebāza Strenčos. Tīri priecīga no turienes rakstīja. Tagad gan slikti atkal.
Es nekad neesmu uz palikšanu bijusi psihenē. Man skauž. Tur tagad esot mūzikas un mākslas terapija un izremontētas istabiņas. Un internetu drīkst.
Visi visus atbalsta grupā mīl, bet es nemīlu nevienu.
Man skauž, ka viņi mīl, bet es nē.
Šī atbalsta grupa mani iepriecina, bet arī... dzen pilnīgā depresijā. Viņi visi ir tik aktīvi slimotāji, bet es esmu apņēmusies dzīvot uz priekšu.
Man tā grupa ir depresiju uzdzenoša un skaudību radoša grupa. Es neiederos pat šajā pašnāvnieciskā subkultūrā. Depresiķi ir pilnīga sava iekšējā kultūra, savi prikoli, savs uzvedības stils. Agrāk es būtu iederējusies.
Tagad es pat tur neiederos.
Depresija ir tāds pats alkoholisms vai noseriālošanās, kā citas narkotikas. Dzīves stils, kas tev palīdz atrast valodu ar citiem un vispār sakārtot savu dzīvi.
Tik daudz notikumu, tāda mīlestība un atbalsts, kā jau atbalsta grupā, protams.
Un es, kā vienmēr, kaut kur ārpus.
Jāiet jāuzraksta kāda atvadu mēstule (jo kurš gan to lasīs), protams, ka tā būs tikai mēstule, un jāizstrādā kāds plāns, ko nākamreiz pastāstīt.
Idejas man jau ir.