Man šķiet, ka tāda ir paradīze.
Noskatījos filmu, kur ģimene dzīvoja mājā tieši pie jūras un katru vakaru pulcējās uz kopīgu tēju jūrmalā. Katru vakaru. Katru vakaru. Saulrietā.
Neviens spurains pusaudzis neteica, ka tas ir stulbi. Viņi dzīvoja ar vājprātīgu onkuli, vecāki ar diviem bērniem. Un viņi bija tik laimīgi.
Drošības sajūta par to, ka tevi nepametīs, ka tev vienmēr kāds būs. Ģimene, draugi, Dievs, nezinu, kas.
Lai cik ārēji briesmīga nebūtu bijusi mana bērnība, man bija šī drošības sajūta, taču tik tikko kā es pieņēmos prātā, tā izjuka kā kāršu namiņš. Brīnišķīgi, ka man tā bija kādu laiku, vismaz kādu brīdi.
Tā jau es esmu pa pusei tiešām tā domājusi (un tā pat varbūt ir bijis), ka nabadzība mani nav traumējusi, ka tā man ir daudz ko devusi, un tā tiešām ir. Tomēr kaut kas tomēr manī ir izaudzis kroplīgs un nepareizs, pašiznīcinošs un iebiedēts.
Domājot pati par savu bērnu, kas man varētu būt, uzmācas vislielākā vēlēšanās viņam paildzināt to sajūtu, ka pasaule viņu nesamals. Ka viņu nepametīs, ka viņam nebūs jāpiedzīvo robežstāvokļi starp dzīvību un nāvi, izmisums un pilnīga atrautība no realitātes, kas ir ārpus šī žodziņa.
Nabadzība iežogo cilvēku un viņa prātam vairs nekad nebūs izejas no šaurā būcenīša, lai vai viņu ieliktu kristāla pilī ar zelta jumtiņu.
Es ļoti ceru, ka pasaule vēl tik drīz neaizies pa pieskari (kas ir maz ticams), lai maniem bērniem būtu iespēja dzīvot kaut cik drošā pasaulē.