Tā jau var likties, ka es slinkoju, bet, ja kads no jums pamēģinātu kaut vai stundu dienā patiešām un no sirds iedziļināties svešu cilvēku dzīvēs un censties palīdzēt, droši vien, ka sajūta būtu kā pie smaga darba.
Kļūstu arviem pieprasitāka un karjera iet uz priekšu, bet tas tik ļoti nogurdina... tomēr man patik pēc tam dzirdēt visus tos vārdus. Un man patīk naudiņa manā kontā, ko es patiešām jūtos ar jēgpilnu darbu nopelnījusi. Kaut līdz puņķiem un asarām.
Kaut man būtu tā ticība, kas klientiem... es tik ļoti gribētu, lai man kāds pasaka priekšā. It seviški tagad.
Lai pasaka, ka visu daru pareizi. Lai pasaka, ka es neesmu prātu zaudējusi nejēga.
Un lai noņem man lāstu. Pat tad, ja tāda nav, bet lai noņem. To pašu, ko es sev pati esmu uzlikusi - vēlmi, lai viss ir skaisti.
Tas nav savienojams ar prātīgu dzīvi. Bet... ja nu..?