Viss ir labi, vai vismaz bīdās uz to pusi. Sāk piepildīties viss, ko man vajadzētu, ko esmu gribējusi. Grāmata beidzot aizgājusi uz izdošanu, drīz nāks klajā tā, kurā ir mans stāsts, sāk nākt nauda, ir izredzes diezgan labi izveseļoties, jo mani mīlošie draugi man deva tādu iespēju, vairs nav sajūta, ka karājos gaisā, jo zinu, ka dzīvošu šeit, rakstās jaunā grāmata, labi veidojas Vikkas lapa, iet labāk ar Vikkas kopu... Būtībā vēl pastāvīgs darbs un visam būtu jābūt labi, drīz satikšu savu eņģeli... un jā, es precos, ja kas.
Kāpēc man brīžiem gribas raudāt un sist galvu pret sienu? Kas man vēl nepietiek? Kāpēc visi prātīgie un pareizie lēmumi mani padara depresīvu un dara tādas sāpes..?