Tas man lika domāt par kādu naivi jauku gadījumu manā dzīvē. Par trešo puisi, kas man bija, ja skaita visus, pat visjokainākos gadījumus. Viņu sauca Aleksandrs un mēs iepazināmies tāpēc, ka mums ar māsu bija viens telefons. Viņš atsūtīja sms, kad māsa bija laukos, es pateicu ka viņa nevar atbildēt, un viņš mani uzaicināja uz randiņu. Biju pārsteigta, bet aizgāju (ļaunā es, tikai tagad saprotu, ka pat tajā vecumā manī bija slampas gēns, lai gan iepriekš likās, ka biju dievgosniņa).
Gandrīz pirmais, ko viņš man teica bija - man pilnīgi nav naudas, redzi - un rādīja tukšu maku. Teica, ka nav naudas tramvajam, tāpēc uz ezeru jāiet kājām (bijām nolēmuši iet peldēties uz Bābelīti). Es - tādā pašā naivitātē kā viņš izrādīja, ka nav naudas, noticēju, ka puisis ir nabadzīgs un teicu, ka protams, ejam kājām, nekādu problēmu. Man tad bija pēc mēneša 19. dzimšanas diena, viņam - tūliņ bija jāpaliek 18.
Izpeldējāmies, parunājāmies, uzzināju, ka viņš ir ukrainis un uzrunājis manu māsu uz ielas, lai iedraudzētos ar kādu latvieti un uzlabotu latviešu valodas zināšanas. Viņam bija tikai ukraiņu un krievu draugi un runāja viņš visai slikti, bet centās un mācījās un tas man ļoti patika.
Atklāsme par to, ka viņš ir mazliet krāpies, man nāca kādā trešajā tikšanās reizē, kad es mazliet apslimu un atteicu tikties, jo gulēju mājās, un tad... viņš man atnesa milzīgu maisu ar augļiem, saldumiem un vitamīniem. Tas viss maksāja ļoti lielu naudu, bija vissmaklākie augļi un šokolādes, konfektes un dārgi c vitamīni, un vesels liels maiss. Biju šokā.
Pēc tam viņš mani aicināja uz savu 18 gadu jubileju, ko svinēja klubā, kas piederēja viņa ģimenei, tas viss bija nenormāli smalki, ar filmēšanu un karaoki un krāšņu galdu un uzrunām, un es dejoju ar viņa tēvu, kurš bija vienīgais, kas tur daudz maz runāja latviski... pēc tam viņš mani veda jāt ar zirgiem un uz kafejnīcām un uz savu grezno dzīvokli, kur man acis krita ārā uz visu to greznību. Un viņam patika mana istaba, lai gan tas bija grausts, jo tā bija aplīmēta ar dzīvnieku bildītēm no vienas vietas un viņam ļoti patika oriģinalitāte. Viņš klausījās Nightwish un viņam pie gultas stāvēja Coja bildīte rāmītī, un mani fascinēja šī dažādība. Viņš dievināja Džeku Londonu un paldies viņam par to, ka parādīja man šī rakstnieka daili, pirms tam nebiju lasījusi.
Es viņu pametu pēc triju nedēļu līgsmības, jo man bija bail no seksa, lai gan viņš bija ļoti kārtns un mani nesteidzināja. Pirms viņa biju skūpstījusies tikai vienu reizi ar savu iepriekšējo puisi, un tā nebija laba pieredze,jo viņš bija briesmīgs smēķētājs un man kļuva slikti.
Šis laikam ir vienīgais mans skolas laika romāns kā no grāmatas, ko man patīk atcerēties.
Un vispār - Aleksandrs bija tiešām burvīgs cilvēks un man bija žēl viņu sāpināt (to, ka esmu viņu sāpinājusi, uzzināju tikai vēlāk, man likās, ka viņam es nekas liels nebiju, bet izrādījās, ka biju gan). Un viņš patiešām bija cilvēks, kuram bija vienalga, ka esmu no skrandaiņu ģimenes. Viņš bija jauks. Es reiz mēģināju viņu atrast draugos, bet, kā jau var nojaust, Aleksandru tur ir neizmērojami daudz un es tiešām neatceros viņa uzvārdu un man vairs nav viņa telefona. Tas būtu interesanti redzēt to video, kur mēs staigājam saķērušies rokās pa viņa klubu un dejojam pie jocīgas krievu mūzikas.
Man kaut ka bija pat aizmirsies, ka arī man taču ir visai jauks, mazs skolas laika romāniņš, ko atcerēties vecumdienās vai pēc nāves. Kaut kā mēs izzust tādas lietas.
Galīgs pelnrušķītes stāsts, ko izjauca mana nepamodusies seksualitāte un kompleksi (nu jā, jā, rakstu par seksu :D). Un kaut kā atkal man sanāca kadu pamest. Ak, šausmas, kādu karmu es sev krāju un kad beidzot pienāks atmaksas brīdis un pamesta tikšu es :( Bet jā, man glaimoja un vēl joprojām glaimo tas, ka tik jaukam, gudram un bagātam puisim iepatikās tāda jokaina meitene, kas ir tikko nepabeigusi skolu un sāks iet vakarskolā, kuras sienas nolīmētas pussaplēstām dzīvnieku bildītēm un kuras gulta jūk ārā un ož pēc kaķu čurām.
Eh, būtu es noticējusi, ka tiešām viņam patīku un ka viņš ir gatavs gaidīt, kamēr spēšu viņam uzticēties... Laikam es nekad ar visu to, ka esmu diezgan dauziem patikusi un manis dēļ ir braukāts pa citām valstīm un brukts nakts vidū manā dzīvoklī aiz pamešanas un dvēsles sāpēm, nespēšu pa īstam noticēt, ka tāda špidrilka, ks nespēj sev nopelnīt pat smukai apakšveļai un kas netiek galā ar saviem nerviem, var kādam patiešam patikt. Tur laikam vajadzēs vēl pāris dzīves, lai es noticētu, ka mani ir vērts mīlēt un ka tas, ka es kādu pametu vai saku, ka pārdomāju un neprecēšu, tiešām kādu var sāpināt.
Un jā - precēšu gan. Un es sev atļāvos sarkanu rītakleitu!