Pa nakti sapņoju par mamutiem un dinozauriem, kurus audzēja kā Juras laikmeta parkā uz salām dažādās klimatiskajās zonās. Sapnī biju diža zinātniece, kas pētīja šos lopiņus un piedalījos to klonēšanā (diez no kā, tas sapnī neparādījās, bet pagaidām bija tikai pa pārītim no katras sugas un bija jāpanāk vairāk un ātrāk, nekā tie dabiski vairojas).
Un tad sapnī man uzbruka demonstranti, nez kāpēc plivinot varavīksnes karodziņus, un nosodīja mani par amoralitāti. Pēc tam jau man sāka prātā pašai veidoties visādas dilemmas un nez kas vēl, un tālākais sapnis sastāvēja no manām mokām ap zinātnes jautājumiem.
Kā jau to sapratu jau bērnībā skatoties minēto filmu, es audzētu dinozaurus. Es tos audzētu uz Vella paraušanu, kaut tie saplosītu visus manus strādniekus. Es audzētu mamutus un neandertāliešus, jā pat tos. Es apzinos, ka tā būtu trauma, ja izrādītos, ka neandertālietis ir ļoti saprātigs un būtībā tāds pats, kā mēs, jo diez kā viņam būtu iekļauties sabiedrībā, bet... tas ir tik pārāk interesanti ierakties līdz ausīm radīšanas un vēstures iekšās, ka es to darītu.
Es varbūt esmu šausmīgs cilvēks, un es zinu, ka man ir ļoti žēl pat laboratorijas žurku, un es neatbalstu kosmētikas izmēģināšanu uz dzīvniekiem utt, bet... es audzētu dinozauru, pat t-rex, un, ja man nebūtu citas iespējas, es to audzētu savā piemājas dārziņā. Un es gribētu uzzināt, cik saprātīgi bija neandertālieši, un kādi izskatījās vaļu senči uz sauszemes, un es gribētu redzēt bazilozauru, liopleirodonu un encelodontu. Es gribētu jāt uz indrikoterija un sarokoties ar ornitomīmu un es tiešām ceru, ka pastāv pēcnāves dzīve, jo tad es varbūt varēšu uzzināt visu to, ko es nezinu, citādi es tūliņ uz vietas audzēšu megaloceru!!!!!!!