Protams, ka es neesmu tik svēta, kā uzrakstīju iepriekšējā ierakstā. Taču man tas patīk tāds gaišs un svēts. Patiesība nav tikai tik skaista, lai gan daļa no patiesības ir.
Patiesības otra puse, tā atdotā puse no sirds, ko kāds ir iztērējis un izsūcis, ir tukša, sagruvusi un saplosīta, un man ir tik neizmērojami smagi atzīt sakāvi, atzīt to, ka mīlestība tomēr ir spēks, kas uzvar tikai filmās un citiem, ne man.
Taču esmu apņēmusies, ka tā ir pēdējā mana ļaunākā pusgada dzīvē traģēdija. Šo vēl man ir jāizsāp, ar to man ir kvadriljonu reižu jānomirst, un tad es beidzot būšu fēnikss.
Nē, es nevienam tagad nesniegšu roku, es nevienam nepalīdzēšu un nevienam nebūšu blakām. Tagad es būšu sev, jo esmu zaudējusi lielu daļu no sava es, man ir sakropļota dvēsele un sagrauts ķermenis.
Nenāciet pie manis kaut ko lūgt, man nekā nav.
Taču, ja es šo pārdzīvošu, tad laikam no šādām ciešanām izaugs kaut kas patiesi neaprakstāms, un tad es ceru, ka man būs riekšavām kvadriljonu, ko jums visiem dot. Dot tiem, kas esat to pelnījuši un kas māk to novērtēt!
Man apkārt ir tik daudz labu cilvēku, kas novērtē un mīl mani, un es gribu pievērsties jums visiem. Es gribu uzziedēt kā visskaistākais zieds, lai varētu turpināt to, ko vienmēr esmu gribējusi un darījusi. Mīlēt, saņemt mīlestību un radīt sev apkārt mīlestības un pieņemšanas, patiesas sirsnības un skaistuma pasauli.
Nekas dižs man no tā nav sanācis, bet šis tas ir, un, kad (ja) es izkāpšu no šīs bedres, kas tiešām reiz ir pēdējā šajā periodā, es ziedēšu tā, kā nekad, un mīlēšu tā, ka nekad, un es būšu vēl simtkārt vairāk, lai radītu brīnumus jums visiem, un sev jau pirmām kārtām.
Bet šobrīd nenāciet pie manis. Jāsaka, kā cibā pieņemts.
Manis jau gandrīz vairs nav.
Bet... ja būs, ja atkal būs, tad BŪS.