Sun, Jan. 11th, 2015, 01:44 am
Kā lai nekļūstu iedomīga vai neiekrītu kompleksos un bezcerībā?

Uz šo jautājumu var paskatīties ļoti dažādi.
Jautājums man ienāca prātā, kad es iedomājos par puisi, ar kuru kādu laiku satikos. Ja nu par kādu varētu teikt, ka es viņu pārāk maz pazinu, lai spriestu, un ka es gan jau nezinu, kādas vēl dzīles bija tajā cilvēkā, tad es domāju, ka tas tomēr nebūs šis gadījums. Man ar viņu bija interesanti kādu laiku, pat ļoti, bet viņš nereāli ātri izbeidzās. Šis puisis bija interesants un viņš vienmēr uzsvēra, ka ir ļoti pārsteigts, ka ir atradis meiteni, ar kuru viņam ir tik daudz kopīga. Un viņam bija taisnība! Man patika un interesēja būtībā viss, kas viņam. Problēma bija tikai tāda, ka man patīk un interesē vēl daudz, daudz vairāk, es esmu 100x sarežģītāka un daudzpusīgāka par viņu. Man tik ļoti apnika tās viņa dažas tēmas, ka uz beigām nezināju, kur likties, lai gan sākumā bija tik interesanti. Tās pat nav tikai tādas tēmas kā alus, pludmale, tusiņi, braukt ar riteni, smukas meitenes... nē, lai gan man interesē tas viss, tomēr mums bija daudz vairāk kopīgu, arī visai netradicionālu interešu, kā zinātniskā fantastika, fizika, astronomija, spridzekļi... jā, bet... kaut kā nekas cits. Un pat tas pats kaut kā viņu nemaz nesaistīja no tām pusēm, kā mani, piemēram, no filosofijas viedokļa apskatīt astronomijas, medicīnas un citus jautājumus. Viņu diez ko neaizrāva citu cilvēku iekšējā pasaule, psiholoģija, kaut kādi rīcības iemesli, viņu personība. Nelikās, ka viņš saprastu manu skaistuma izpratni, mākslu, dabu, vienalga ko.
Likās, ka viņā ir tik... maz. Maz visa. Vienkārši tā, ka ar viņu kopumā var norunāt 24h un pēc tam vairs nav nekā jauna, ko pateikt, lai gan tās 24h ir norunātas interesanti.
Tā atklāsme, ka viņā vienkārši vairāk nav, bija smaga. Viņš bija traki iemīlējies, visu laiku skandināja, ka nekad nav redzējis tādu meiteni kā es, kam interesē viņa tēmas, bet... viņam ar mani bija daudz kopīga, man ar viņu - maz.
Tas man liekas pat tīri objektīvi. Ir cilvēki, kuros ir maz, ir tādi, kuros ir daudz, un ir tādi, kuros ir pat atblāzma no mana Visa. Man pa īstam interesē tikai tie pēdējie.
Jā, es esmu pilna ar Visu, man ir viedoklis teju par visu, man ir arī diezgan daudz teorētisko zināšanu dažādos jautājumos, lai varētu spriest par dažām tēmām, taču... man ir tik maz tādu cilvēku, ar ko man būtu daudz kopīga. Pēdējā laikā mani tas ļoti smagi nomoka. Man pietrūkst tik ļoti un ir tik ļoti bail pazaudēt tos dažus, ar ko man tiešām ir ļooti daudz kopīga, kas saprot manu Visa definīciju vai vismaz kaut kādā ziņā nes šo Visa atblāzmu.
Mani ir pārņēmušas paralizējošas bailes palikt vienai pūļa vidū. Vienai no 7 miljardiem. Ja es tiešām drīz karāšos izplatījumā, kā es sākšu visu no gala? Kā es izveidošu sev jaunu dzīvi? Kā es atradīšu sev biedrus, ja man vajag tik ļoti daudz?
Jā, protams, varbūt tāpēc ir cilvēki, kas par mani ir sajūsmā, bet ko man tas viss dod, ja es ne par mata tiesu nemāku to Visu pielietot, un ja tas mani attālina no citiem, kad es gribu iederēties un būt kopā?
Šobrīd iedomība nav ne padomā. Vairāk šausmas un bezcerība.

Sun, Jan. 11th, 2015, 04:05 pm
[info]teiksma_ragana

"Mans Viss" ir tas, ko es apzīmēju tā, nevis tas, kas ir manī.