tethys_

Manos izcilajos bipolārajos traucējumos ir iestājusies bīstama mānijas fāze. Es esmu hiperaktīva un visu laiku ļoti priecīga. Izņemot, kad kaut kas mani nokaitina, tad es esmu dusmīga.
Un es visu laiku smejos. Šodien mana eiforija ir nonākusi tik tālu, ka man bez iemesla ir pat slimīga sajūsma. Un es kā no rīta sāku smieties bez iemesla, tā tas turpinās ik pa laikam ar smieklu lēkmēm, kas mani noved līdz sāpošām iekšām, reiboņiem, elpas trūkumam un redzes zaudēšanai.
Laikam decembra depresija bija tik briesmīga, ka esmu pelnījusi eiforisku māniju. Tikai ja mani nenogalināja depresija, tad miršu aiz smiekliem.
Jā, tas arī ir smieklīgi, bet kas nav piedzīvojis, nevar saprast, ka smiekli var uznākt tāpat kā žagas, pilnīgi bez iemesla, un tos nav iespējams apturēt pat tad, kad liekas, ka sirds stājas.
Es smejos līdz elpas trūkumam pat seksa laikā! Tas bija visjocīgākais sekss, kādu esmu piedzīvojusi. Beziemesla smiekliem pievienojās īsti smiekli par notiekošā absurdumu.
Ja mana kompensācija par depresiju un bezmiegu ies vēl tālāk, es no tā visa nomiršu, tiesa, es miršu laimīga.