From: terrible_lie	Date: November 16th, 2005 - 01:08 am		(Link)

:)

	From: virgil_guppy	Date: November 16th, 2005 - 02:49 am		(Link)

Jāprecas tādēļ, ka tā vajag, tā ir pareizi, tādēļ, ka tā darīja tavi draugi un tā ir pierasts. Tā ir ar zvērestu apstiprināta monogāmija, tie ir pienākumi un otrā sīko, kaitinošo ieradumu pieņemšana. Ne jau tāpēc, ka tu kādu mīli, ir jāprecas, jāprecas tādēļ, ka ir cita jušana. Jāprecas, lai būtu svētki, lai mīļotais blakus nebūtu tikai īrnieks, kurš nemaksā īri un našķojas no ledusskapja. Bet varbūt tomēr ir svarīgi, kas īsti svētīs savienību - Dievs vai cilvēki?!

	From: terrible_lie	Date: November 16th, 2005 - 03:01 am		(Link)

jāprecas ir, jo tu jūti, ka jāprecas

un svarīgi ir tikai tas, ka abi laulājamie šo savienību svētī

	From: honeybee	Date: November 16th, 2005 - 07:50 am		(Link)

Tāpēc, ka tev liekas, ka vienmēr visu var pavērst atpakaļ tā, it kā tas nekad nebūtu noticis. Laulība? Vienmēr taču var izšķirties. Bērns? Ak, nu gan jau viņa atradīs darbu un varēs uzturēt savu bērnu. Gan jau viņa atradīs kādu džeku, kas manā vietā vedīs bērnu uz cirku.
Ja dzīvē nav neatgriezenisku lēmumu, tad ir iespējams - un varbūt pat ir pareizi - likt vienlīdzības zīmi starp iemīlēšanos (vai ieķeršanos? kā nu tur pareizi bija?) un apprecēšanos.
Ja uzskata, ka neatgriezeniskos lēmumus vienmēr pieņem kāds cits, ja paša rīcība ir tikai pasīva vai impulsīva, bez atbildības uzņemšanās, tad ļaunākais, kas var notikt, ir neatgriezeniskas situācijas, par kurām pasūroties, tad paraustīt plecus un dzīvot tālāk. Lai jau citi, lai jau bijušie tuvākie cilvēki tiek galā ar saviem neatgriezeniskajiem lēmumiem, tev ir tikai situācijas, kurās tu esi nonācis nejauši vai netaisnīgi. Vai tā.