Galvu cauri žalūziju režģiem izbāzis, skatos uz jumtu dzegām, skaisti rindiņā uz debeszilā fonā sarindotām. Ja fonā ir zilas debesis, to taču var saukt par debeszilu fonu? Vējš pūš mani prom, taču vienīgā vieta, kur gribu tapt aizpūsts, ir jūra.
Es jau tikai par brīžiem, kad nav iespējas līdz tai tikt... Viena no manām lielākajām stihijām arī ir jūra (gan mierīga, gan klusa, gan vētras, saullēkta, saulrieta laikā... dažādos gadalaikos un dažādās stundās... vienīgi nepatīk ļaužu pilnās vietas
Mana skaistākā atmiņa saistās ar jūras apmeklējumu negaisa laikā - mēs bijām trijatā (es, viņa un viņš)... esmu "zaķpastala" - vienai būtu bijis bail... negaiss bija varens... mums līdzi bija siltās segas, kurās ietīties... zini viņas balss un mūsu ķermeņu trīsas veidoja skaistu duetu => pasakaini un neaizmirstami... starp citu, viņš bija tikai Draugs (tajā naktī) :-)
Man bija garā pastaigu diena. Izvēdināju visu absintu nafig Ķemeru purvos, pēc tam padzēru alu jūras krastā ar sen Latvijā nebijušiem cilvēkiem. Reāli labi atpūtos, tagad labs miegs būs. Otherwise - kad piespiedīšu vispār sevi aiziet gulēt :D