Aizvadītā nedēļas nogale bija vājprātīgākā, kādu es vispār spēju iedomāties. Ja jūs satiekat mani kaut kur uz ielas, tad ziniet - tas neesmu es, es nomiru jau 5dienas naktī. Ja es kādreiz mūžā vēl atdzīvošos, varbūt izdosies te iebakstīt arī ko vairāk, taču baidos, ka mans ar alkoholu, zāli un ripām pārsātinātais līķis vairs nekad necelsies.

Pēc krietnas alkohola tūres bieži vien cilvēki mocās ar tādām lietām kā slikta dūša, galvassāpes, nogurums, sazin kas vēl. Arī man tā, protams, ir gadījies. Taču nu man ir mazliet citas problēmas, no savaadaisu man ir pielipusi viņa seksīgā pohiņa.

Nu kā gan cilvēks, velns parāvis, var normāli pastrādāt, ja spiediens biksēs tāds, ka, liekas, bikses pārplīsīs? Pat pie priekšnieka sapulcē pirms brīža, kad viņš prasīja, kas vēl jauns, tā arī pateicu: "Drāzties gribu!"

Pilnīgs un absolūts vājprāts kaut kāds. Un draugos visas meitenes tik smukas, tik seksīgas, tik... ehhh.

Lai gan visādi citādi jāpiekrīt waits no rīta teiktajiem vārdiem: "Jūtos vienkārši nepieklājīgi labi."

Šodien man skanēs tikai šī te dziesma.

Pienāks brīdis, kad es saņemšos un pastāstīšu visu, ko domāju. Un tad jū redzēsit. Tad no jaukā, mīlīgā rotaļlāča vairs nebūs ne miņas.

Lasu Riga Out There piedāvājumus un nspēju vien nobrīnīties par tekstiem. Teiksim, informācija par Pulkvedi:

Words can’t describe how incredible the atmosphere is in this joint!

Ja paskatamies vārdnīcā:

Joint - slang  zaņķis, midzenis, perēklis.

Interesanti kaut kā.

Reizēm mans organisms mani izbrīna. Šoreiz, piemēram. Pēdējo reizi ēdu sestdien vakarā kaut kādus nieka salātiņus, taču līdz pat šim brīdim nemaz arī neprasās. Sāku domāt - varbūt tā arī lai paliek? Redzēs, cik ilgi bez ēdiena sanāks izturēt.

Sasmaidījos par šo te un izdomāju, ka jāuzliek vien pašam tā dziesma. Uzliku, sakārojās vēl Madonnu paklausīties, uzlikās Americal Life, un kā jums liekas, par ko viņa tur dzied? Par Fuck it un I'm satisfied...

RRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRR

Apmēram šādi es šodien jūtos. Vienīgā atšķirība ir tā, ka es ne sūda nevemju un netaisos to darīt.

Kad bijām atgriezušies istabā, Josijama teica:

- Hei, Rjū, tās reizes, kad es šādi vemju, kad manas iekšas ir sagriezušās vienā mudžeklī, kad nevaru lāgā nostāvēt kājās un kļūstu gandrīz vai akls, - jā, tās ir tās vienīgās reizes, kad man patiešām ir vajadzīga sieviete. Zini, ja šajā brīdī tuvumā būtu kāda sieviete, es nespētu piespiest to pacelties un nespētu paplest viņas kājas, un tomēr es vēlos sievieti. To vēlas nevis mans daikts vai prāts, bet viss mans ķermenis, visa mana būtībā brēktin brēc pēc sievietes. Vai tu saproti, ko es ar to gribu pateikt?

- Jā, tu drīzāk gribi viņu nogalināt, nevis izdrāzt.

- Tieši tā, tieši tā! Es vēlos sažņaugt viņas kaklu, noplēst viņai drēbes, iedzīt viņai pakaļā nūju vai kaut ko tamlīdzīgu. Tai būtu jābūt smalkai meičai, tādai, kas staigā pa Gindzu.

/Rjū Murakami. Gandrīz caurspīdīga zilgme/

Current Music: Madonna - Love Profusion

( mazliet par nedēļas nogali. ja sanāks. bet pavisam mazliet tikai )