Apmēram šādi es šodien jūtos. Vienīgā atšķirība ir tā, ka es ne sūda nevemju un netaisos to darīt.

Kad bijām atgriezušies istabā, Josijama teica:

- Hei, Rjū, tās reizes, kad es šādi vemju, kad manas iekšas ir sagriezušās vienā mudžeklī, kad nevaru lāgā nostāvēt kājās un kļūstu gandrīz vai akls, - jā, tās ir tās vienīgās reizes, kad man patiešām ir vajadzīga sieviete. Zini, ja šajā brīdī tuvumā būtu kāda sieviete, es nespētu piespiest to pacelties un nespētu paplest viņas kājas, un tomēr es vēlos sievieti. To vēlas nevis mans daikts vai prāts, bet viss mans ķermenis, visa mana būtībā brēktin brēc pēc sievietes. Vai tu saproti, ko es ar to gribu pateikt?

- Jā, tu drīzāk gribi viņu nogalināt, nevis izdrāzt.

- Tieši tā, tieši tā! Es vēlos sažņaugt viņas kaklu, noplēst viņai drēbes, iedzīt viņai pakaļā nūju vai kaut ko tamlīdzīgu. Tai būtu jābūt smalkai meičai, tādai, kas staigā pa Gindzu.

/Rjū Murakami. Gandrīz caurspīdīga zilgme/