Vakar kārtējo reizi visas manas īsziņas aizgāja pie dieviem, liekot sākt vismaz mobilo dzīvi no jauna. Šai sakarā atcerējos kādu skaistu, nepavisam ne tik senu stāstu.

Viņš sēž pie sava datora, pilnībā iegrimis darba lietās, mobilais telefons nolikts tieši pa rokai un tā, lai ar acu kaktiņu varētu to redzēt. Viņa sēž Viņam aiz muguras uz palodzes, vērodama viņu un bezrūpīgi šūpodama kājas.
- Es gribētu būt tavs telefons.
- ???
- Viņš vienmēr tev ir blakus un, lai kur tu ietu, tu vienmēr ņem viņu līdzi. Ar savu telefonu tu pavadi kopā visvairāk laika.
Viņš pagriežas pret viņu un apmulsuma un mīļuma pilnu skatu veras Viņas smejošajās acīs.
- Tikai uz tualeti gan es ar tevi kopā neietu. Un vannā arī nē. Bet visu pārējo laiku gan gribu ar tevi pavadīt.

Tikai Viņa vien spēja ko tādu izdomāt. Un tieši šobrīd skan šī skaistā dziesma.

"[..] I see you walking by my front door
I hear the creaking of the kitchen floor
I don’t care what other people say
I’m going to love you, anyway
Come to me again in the cold, cold night [..]"

Current Music: The White Stripes - In The Cold Cold Night

Ja nu kas, man ir sācies divu nedēļu atvaļinājums, kas nozīmē, ka beidzot pa ilgiem laikiem esmu gandrīz ikvienam pieejams un atvērts laika nosišanas piedāvājumiem jebkurā diennakts laikā.

Man drausmīgi patīk vilcieni. Ikreiz, kad eju caur staciju vai tuneli, kur tie dodas pāri, iedomājos, kā tie ved mani prom. Klausos riteņu klaboņā un sapņoju par tālām zemēm, kur zāle lētāka un zaļāka, par debesīm, no kurām siltas lāses krīt un ierok tevi pasakās un ir tik labi, tik labi, ka neko citu vairs negribas.

Tā ir mana sapņu pasaule un es zinu, zinu ka tur kādreiz nonākšu. Vajag tikai ļoti, ļoti vēlēties.

Current Music: 5'nizza - Vesna

( Imants Daksis - Dziesma Par Krāniņiem un Sirsniņām )

Current Music: Imants Daksis - Dziesma Par Krāniņiem un Sirsniņām

- Nu, ko tu domā, Pūk? - es jautāju.
- Par ko domāju? - samulsa Pūks.
- Nu par Pūka dao, protams.
- Par Pūka dod?
- Kā, vai atkal sāksim no sākuma? - es teicu.
- Ko no sākuma? - Pūks, galīgi samulsis, sāka berzēt ar ķepu degunu.
- Pūka dao, - es teicu.
- Bet kas tas ir - Pūka dao?
- Nu kā - Neaptēstais Baļķis, Rabarberu Rauša Princips, Pūka Ceļš, Pūka m slava un tā tālāk.
- Ā! - Teica Pūks.
- Tas arī ir Pūka dao, - es teicu.
- Ā! - Teica Pūks.
- Bet vai tu nevēlētos ko par to pateikt? - es pajautāju.
- Nū... man te kas ienāca prāta, - Pūks teica. - Es labāk nodungošu.
- Labi, nodungo.
- Nu tad tā...
Lai dzīvo dao, lai dzīvo Lācis!
Kas dao ceļu iet ir sācis!
Kas daļas man, lietus vai krusa dzeļ,
Ja kā medus uz mēles man iekšā ir dao?
Var plosīties vēji un puteņi brāzt,
Ja sekojot dao,
Var medū ķepu un degunu bāzt!
Un nav acis ko bolīt, tas nav nekāds joks,
Jo dzīve ir kā lielais bišu stropa koks!
Ja skatīsies lapās, lūrot, kur ir medus,
Tad nepamanīsi, ka zem kājām jau ledus!
Lai dzīvo dao, lai dzīvo Lācis!
Kas savu ceļu iet ir sācis!
Un Medus ir Medus, un Lācis ir Lācis,
Tik, ja esi sācis kokā kāpti,
Tad dzen sevi un dao atradīs tevi!
Lai dzīvo dao, lai dzīvo Lācis!
Kas dao ceļu iet ir sācis!
- Lūk, kā man liekas.
- Lieliski, - es teicu. - Bet tu taču zini, vai ne?
- Ko zinu? - jautāja Pūks.
- Ka tas ir tas pats.
- Nu bet protams, - omulīgi teica Pūks. - Nekādas atšķirības.

Gan rītausmā, gan krēslā, klejo pa Mežu mazs Lācis. Kāpēc mēs viņam sekojām, kad bijām mazi? Galu galā, tas taču ir tikai Dumjš Plīša Lācis. Bet vai tad Saprāts ir tik ļoti svarīgs? Vai Loģiskais Aprēķins mūs aizved turp, kur mums jānokļūst? Vai, kā tas itin bieži notiek, Loģiskais Aprēķins mūs drīzāk novirza no Ceļa, liekot apmaldīties trijās priedēs, un mēs cenšamies satvert vēja atbalsi koku galotnēs, Domājot, ka tā ir reāla, tā vietā, lai ieklausītos savā iekšējā balsī, kura norāda mums ceļu?
Prāts ir ļoti noderīgs, un var daudz ko veikt, taču tas nav pats svarīgākais dzīvē. Abstrakta prātuļošana tikai attālina domātāju no reālās pasaules. Šī pasaule, Īstās Dzīves Mežs, šobrīd ir visai bēdīgā stāvoklī, jo saradies pārāk daudz prātvēderu, kuri pārāk daudz domā un pārāk maz rūpējas.
Dzīves Pratēji zina Ceļu, jo viņi ieklausās savā sirdsbalsī, zināšanu un vienkāršības balsī, balsī, kas ir saprātīga bez Prātuļošanas un ir gudra bez Domāšanas. Šī balss nav izredzēto privilēģija, tā ir dota katram. Tie, kas tajā ieklausās, bieži tiek uzskatīti par izņēmumiem, kaut arī tieši viņi ir dabiskuma norma, kas ir harmonijā ar Dabas Likumiem.
Katrā no mums ir gan Pūce, gan Trusītis, gan I-ā, gan Pūks. Pārāk ilgi mēs esam sekojuši Pūces un Trusīša ceļam. Tagad, gluži kā I-ā, mēs esam nelaimīgi un žēlojam sevi, ka esam nelaimīgi. Taču tas nepalīdz. Ja mēs neesam galīgi muļķi, mums jāsaprot, ka līdzšinējais ceļš mūs nedara un nedarīs laimīgus, tātad ko jāmaina - jāiet Pūka Ceļu. Tas mūs sauc, it kā no tālienes, bērnības balsī. Var jau būt, ka ikdienas troksnī to dažkārt grūti sadzirdēt, taču tāpēc tas netop mazsvarīgāks, jo bez tā mēs nekad neatradīsim savu Ceļu cauri Mežam.

Tā beidzās stāsts par Vinniju Pūku, Apburtajā vietā, paugura virsotnē. Mēs tur varam nokļūt jebkurā mirklī. Tas ir tepat netālu, un to nav grūti atrast - vajag tikai sākt iet pa taciņu, kuras galā ir Nekas, un ejiet pa to Nekur, līdz nonāksiet vajadzīgajā vietā. Tāpēc, ka Apburtā vieta atrodas tepat blakus jums, un, ja jūs esat Draudzīgi Noskaņoti pret Lāčiem, jūs to viegli atradīsiet.

Current Music: Nine Inch Nails - Right Where it Belongs

http://latviatourism.lv/tmp/paspeleties.mp3