where i lay my head is home

Gan rītausmā, gan krēslā, klejo pa Mežu mazs Lācis. Kāpēc mēs viņam sekojām, kad bijām mazi? Galu galā, tas taču ir tikai Dumjš Plīša Lācis. Bet vai tad Saprāts ir tik ļoti svarīgs? Vai Loģiskais Aprēķins mūs aizved turp, kur mums jānokļūst? Vai, kā tas itin bieži notiek, Loģiskais Aprēķins mūs drīzāk novirza no Ceļa, liekot apmaldīties trijās priedēs, un mēs cenšamies satvert vēja atbalsi koku galotnēs, Domājot, ka tā ir reāla, tā vietā, lai ieklausītos savā iekšējā balsī, kura norāda mums ceļu?
Prāts ir ļoti noderīgs, un var daudz ko veikt, taču tas nav pats svarīgākais dzīvē. Abstrakta prātuļošana tikai attālina domātāju no reālās pasaules. Šī pasaule, Īstās Dzīves Mežs, šobrīd ir visai bēdīgā stāvoklī, jo saradies pārāk daudz prātvēderu, kuri pārāk daudz domā un pārāk maz rūpējas.
Dzīves Pratēji zina Ceļu, jo viņi ieklausās savā sirdsbalsī, zināšanu un vienkāršības balsī, balsī, kas ir saprātīga bez Prātuļošanas un ir gudra bez Domāšanas. Šī balss nav izredzēto privilēģija, tā ir dota katram. Tie, kas tajā ieklausās, bieži tiek uzskatīti par izņēmumiem, kaut arī tieši viņi ir dabiskuma norma, kas ir harmonijā ar Dabas Likumiem.
Katrā no mums ir gan Pūce, gan Trusītis, gan I-ā, gan Pūks. Pārāk ilgi mēs esam sekojuši Pūces un Trusīša ceļam. Tagad, gluži kā I-ā, mēs esam nelaimīgi un žēlojam sevi, ka esam nelaimīgi. Taču tas nepalīdz. Ja mēs neesam galīgi muļķi, mums jāsaprot, ka līdzšinējais ceļš mūs nedara un nedarīs laimīgus, tātad ko jāmaina - jāiet Pūka Ceļu. Tas mūs sauc, it kā no tālienes, bērnības balsī. Var jau būt, ka ikdienas troksnī to dažkārt grūti sadzirdēt, taču tāpēc tas netop mazsvarīgāks, jo bez tā mēs nekad neatradīsim savu Ceļu cauri Mežam.

Reply