Vakar kārtējo reizi visas manas īsziņas aizgāja pie dieviem, liekot sākt vismaz mobilo dzīvi no jauna. Šai sakarā atcerējos kādu skaistu, nepavisam ne tik senu stāstu.

Viņš sēž pie sava datora, pilnībā iegrimis darba lietās, mobilais telefons nolikts tieši pa rokai un tā, lai ar acu kaktiņu varētu to redzēt. Viņa sēž Viņam aiz muguras uz palodzes, vērodama viņu un bezrūpīgi šūpodama kājas.
- Es gribētu būt tavs telefons.
- ???
- Viņš vienmēr tev ir blakus un, lai kur tu ietu, tu vienmēr ņem viņu līdzi. Ar savu telefonu tu pavadi kopā visvairāk laika.
Viņš pagriežas pret viņu un apmulsuma un mīļuma pilnu skatu veras Viņas smejošajās acīs.
- Tikai uz tualeti gan es ar tevi kopā neietu. Un vannā arī nē. Bet visu pārējo laiku gan gribu ar tevi pavadīt.

Tikai Viņa vien spēja ko tādu izdomāt. Un tieši šobrīd skan šī skaistā dziesma.

"[..] I see you walking by my front door
I hear the creaking of the kitchen floor
I don’t care what other people say
I’m going to love you, anyway
Come to me again in the cold, cold night [..]"

Current Music: The White Stripes - In The Cold Cold Night