šajā gadījumā tas nozīmētu atzīt sev faktu, ka spēju tikai socializēties, padarboties kaut kādā eventā īslaicīgi, bet mājās un savā prātā stagnēt bez dzinuļiem, kas liek interesēties un ieguldīt darbu vienkārši tā - jo gribas. tā būtu tomēr drusciņ padošanās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kad cilvēks ir noguris, viņam nav spēka, ir grūti koncentrēties, trūkst motivācijas. Viņš gan var šīm sajūtām pretoties un piespiest sevi turpināt rosīties, taču atzīt savu nogurumu un doties atpūsties nav arī padošanās. Tas ir solis uz jauniem spēkiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tev, protams, ir taisnība, bet vai drīkst vainot nogurumu pie nespēka, kas ilgst visu dzīvi? :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nezinu, vai Tev ir nogurums. Tā bija tikai alegorija.

Savukārt, ja tev šis stāvoklis ir iedzimts, nevis dzīves gaitā iegūts, tad Tev ir jāmācās ar to sadzīvot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

lūk, tieši tā sadzīvošana ar nevarēšanu *būt* tā, kā man šķiet pareizi, ir lielākā problēma. tas ir tas, par ko es runāju ierakstā, tikai neprotu saprotami izteikties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad es Tev iesaku papētīt, ko Tu esi satilpinājusi jēdzienā "pareizi" un kāpēc. Varbūt atklājas kkādas nepamatotas prasības, ko no šā jēdziena var izslēgt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

.. izlēgt, tādējādi padarot to vieglāk sasniedzamu, īstenojamu.

(Reply to this) (Parent)