| 24 |
9. Okt 2016|16:54 |
kājās man ir K zeķes, ko viņa man reiz sen senos laikos kaut kāpēc iedeva - iemeslu vairs neatminos, jo tad noteikti nebija tik auksti kā tagad. ap kaklu aptinu šalli, ko regulāri aizmirstu atdot īpašniecei, un jūtos kā plastilīna klucītis, samīcīts tik cieši kopā, ka visas krāsas kļuvušas par brūnu masu. gluži kā mana personība, kas sastāv no nozagtiem mirkļiem, attieksmēm un viedokļiem, kaut kāda patība, ja mēs par tādu vispār drīkstam runāt, ir noslēpta kā adata siena kaudzē, un neviens vēl nav atnācis ar magnētu.
šodienas nu jau ne tik regulārajā svētdienas tējošanā ar P atkal apspriedām to, kā un kāpēc es sadzīvoju ar faktu, ka manī nav aizrautības. kur nu tās, nav pat intereses, mana prieka uztvere ir fragmentāra un es kaut kādā bezapzinātā nihilismā liedzu sev prieku - to intensīvo, pastāvīgo, kas nāk līdz ar darba ieguldīšanu, ar pašizaugsmi, ar būšanu kādam. viņš ieteica atteikties no sev uzliktajiem uzstādījumiem, kas nosaka jebkādas jābūtības, un ļauties tādai laimei, kāda man ir pieejama. atzīt sev, ka drīkst. tāpat kā es drīkstu izjust orgasmu kāda acu priekšā, es drīkstu arī just laimi citiem pretī. bet šis mani uztrauc - atzīt savu seklumu nozīmētu padoties. negribu. paldies.
ko tu dari, neskaitot darbošanos?
p.s. aizmirsu piebilst, ka pilnigigaram nemaz nav tik pilnīgi garām. citādi nebūtu bijis interesanti divatā dzert balzamu no kakliņa Bastejkalnā un gaidīt Baložpagalmus, kas kavēja koncertu. |
|