Nevajag tev to. Pieņemsim, ka tu uzzinātu, ka kāda nepazīstama vīrieša acīs tu izskaties simpātiska, bet drusku muļķīga un visai kaitinoša. Ko tev tas dotu? Neko, tevi tas vienkārši kaitinātu. Kaut kāda nozīme būtu tam, kā tu izskaties draugu acīs. Bet ko tad, ja arī viņiem būtu tieši tāds spriedums par tevi? Arī tas tevi tikai kaitinātu un sačakarētu tavu attieksmi pret viņiem (kā tā par mani var domāt?).

Acīmredzot, tu neesi ļoti laimīga ar to sevi, kāda tu esi, un gribi kaut kādā veidā mainīties. Bet no malas tev nevar pateikt, kurā virzienā tālāk doties. Tas principā būtu nepareizi, pat ja kāds to mēģinātu darīt. Pieņemsim, ka tu to uztvertu nopietni un neapvainotos, un sāktu strādāt, lai mainītos. Tev tas izdotos un kas būtu noticis? Tu liktos pieņemamāka kādam konkrētam cilvēkam, savukārt kādam citam vairs nē.

Tu vari vienīgi pati pateikt sev, kādas lietas tev sevī kaitina un pie kā tu vari piestrādāt. Jā, grūti, bet vieglāka ceļa pareizā virzienā vienkārši nav.

(Reply to this) (Thread)

šī mana vēlme – paskatīties, "kā tad patiesībā ir" – nāk no tā, ka es neuzticos pati sev. es gribu zināt, kāds ir cilvēku viedoklis par mani, jo mans pašas viedoklis ir mazvērtības kompleksu, bērnības traumu un nedrošības sakropļots. citi man saka, ka es esmu skaista, bet es tam neticu. tas, ka man ir padsmit gadu senas draudzības, liecina, ka draugiem es patīku kā cilvēks, bet tam arī es neticu. ikkatrs solis pašpārliecinātības virzienā nāk ar trauksmes zvaniem, jo "tev nav iemesla tā justies, tu esi iedomīga un delusional". tāpēc liekas, ka sava citu galvās esošā tēla iepazīšana man varētu palīdzēt pieņemt sevi – ļoti iespējams, ka es krītu uz nerviem daudz mazāk cilvēkiem, nekā man pašai šķiet.

vienīgais risinājums ir sevis pieņemšana, beidzot satraukties par to, ko domā un redz citi. dažkārt, pēc ilgu gadu darba ar sevi, man tas izdodas.

(Reply to this) (Parent)