261 (sava vieta) |
[26. Apr 2022|11:30] |
manai identitātes krīzei, kas ilgst apmēram pusi mana mūža, tagad nāk klāt arī apziņa, ka es īsti nevaru noteikt, kur ir mana vieta. nevis profesionāli (ar to es laikam esmu tikusi galā), bet dzīvesveida ziņā. man krīt uz nerviem tā jaunburžuāzija, kas ir mana vecuma kultūras cilvēku dzīvesveids, bet man ir tajā jāpaliek, jo tur ir mani draugi. man ir ar viņiem jāiet uz restorāniem, jo tas ir notikums, uz ko mēs varam savākties, kaut gan ikreiz pēc tam es nožēloju iztērēto naudu. dvēseliski es jūtos tuvāka trash laikmetīgās mākslas cilvēkiem, bet priekš tās vides es esmu pārāk normāla. un, lai tur dzīvotu, ir ļoti daudz jālieto apreibinošas vielas. vēl atliek d&d un pārgājienu pasaule, kurā ir ļoti daudz miera, bet ar kuru man nekādi nepietiktu. un jocīgā kārtā tieši no turienes es izjūtu tādu kā pārākuma apziņu, kas man nešķiet pieņemama. par "bērni un māja piepilsētā" es vispār nevaru izteikties; nekas nav tik tālu no manas apziņas kā šis.
es redzu, kā cilvēki laimīgi dzīvo katru no šīm patiesībām, un man ir prieks par to, ka viņi tur jūtas labi un ērti. man nav nekādu iebildumu pret to, ka šie dzīvesveidi eksistē vai ka cilvēki tajos atrodas. tie mani vienkārši neuzrunā. un tad es arvien vairāk daru lietas viena. un baidos, ka pazaudēšu saskares punktus ar citiem. es atkal esmu viduvējība bez personības, esībā pazudis receklis. |
|
|
Comments: |
| From: | ebeh |
Date: | 26. Aprīlis 2022 - 12:30 |
---|
| | | (Link) |
|
tik jocīgi lasīt kaut ko tādu, ko es pati būtu varējusi lasīt
mani nomierina, ka ne es viena tā jūtos. citādi sāka likties, ka visi ir diezgan labi ieriktējušies savās identitātēs.
Es ļoti vēlētos dzīvot treš laikmetīgās mākslas un pārgājienu realitātēs, bet man nav saskares ar nevienu no tām, tāpēc es tikai viena sēžu mājās, dzeru vīnu un reizēm izeju kādā vientuļā ne pārāk garā pastaigā. :D
Man ir treš mājas dzīve, I guess. :D
naktī bolderājā ir viegli rast saskari ar treš laikmetīgās mākslas cilvēkiem, un pārgājieniem ir "brīvpieejas" notikumi, bet tas viss prasa komunikāciju ar svešiem cilvēkiem, un nē. :D
Manuprāt, personības nav tieši tad, kad esi ieracies kādā no populārajiem dzīvesveidiem. Ja cilvēkam ir spēks uz to neparakstīties, tad tieši viņš ir personība.
nu, tad man laikam būtiskāk ir būt kaut kur iederīgai, nevis būt personībai. cilvēki, kuriem nav vietas nekur (arī tad, ja tā ir paša izvēle), ir ļoti vientuļi.
Tā gan varētu būt. Bet tad var arī teikt, ka tava personība ir gana liela, lai tik vienkārši nepakļautos vajadzībai kaut kur iederēties. Tu jau uzskaitīji, kas viss tev neliekas diez ko pieņemami vai saistoši. Tā kā, es teiktu, šobrīd tev ir zināms, lai arī mazliet nebaudāms, līdzsvars starp vēlmi piederēt un savām personīgajām interesēm. Ja tas paliek galīgi mokoši, var mēģināt pataustīt vidi kādai no grupām, kur potenciāli iederēties. Reizēm nav tik traki, kā izskatās no malas.
Man tev sliktas ziņas - tā iekšējā cīņa un apjukums, vilkme uz dažādām pusēm un pat zināma magnētiska atgrūšanās pret to, kas tev it kā derētu, bet tomēr nē, nepāriet arī tad, kad ir sajūta, ka patiešām esi savā vietā. Aizgājušās, nebijušās un būtvarējušās dzīves rēgi tik viegli vaļā nelaiž. Varbūt tas ir mega FOMO?
fomo vispār ir labs skaidrojums. gribas pilnīgi visu, tāpēc nekur nav miera. tā zaļākā zāle tai otrā pusē. | |