Man ir pilnīgi tādas pašas problēmas. Pirms pāris dienām sāku lasīt neirozinātnieka grāmatu "The Upward Spiral", ļoti viegli lasās un ļoti motivē kaut ko darīt lietas labā.

Bet, ja ir galīgi švaki, tad lasīju arī par tādiem variantu: apņemties katru dienu izdarīt pirmo soli, kas vajadzīgs, lai izdarītu plānoto. Un nepārmest sev, ja nav spēka darīt visu pārējo. Kā viens džeks ar depresiju rakstīja - viņš katru dienu apsēžas meditēšanas pozā, un par to uzslavē sevi. Actually meditēt ir "extra credit". Par to arī grāmatā, kā veidot šādus ieradumus.

Pats galvenais ir nepārmest sev. Tas lieki tērē enerģiju. Es piemēram sev izdomāju tādu vingrinājumu: iztēlojos, ka man virsū plūst upe, kas noskalo un aiznes visas sliktās sajūtas tālu aiz muguras, aiz vien tālāk prom. Un es esmu no jauna, tīru galvu, spējīga koncentrēties uz būtisko.

(Reply to this) (Thread)

"pats galvenais ir nepārmest sev."
šī ir mana lielākā problēma. jo patiesībā jau es labi zinu visu, kas man jādara, lai tiktu no šīs bedres laukā, bet visu savu enerģiju iztērēju pašpārmetumos. + pašpārmetumi, sevis nicināšana un sodīšana ir mana komforta zona.

bet kā tev veicas ar tiem ikdienas mazajiem solīšiem? sanāk?
(ļoti forši par to upi, man agrāk terapijā bija līdzīgs vingrinājums, kas jocīgā kārtā tiešām palīdz.)

(Reply to this) (Parent)