var gadīties, ka savītās rokas ir tikai jaunas intrigas un zvana viens otram arī tikai tāpēc, lai būtu ko aprunāt ar citiem.
es jūtos ļoti vainīga par to, ka mana ģimene ir fakaps, jo arī man (nezinu no kurienes) ir ilūzija, ka lielu ģimeni balsta beznosacījuma mīlestība, nevis skaudība un neiecietība, bet galu galā bieži redzu, ka tie tomēr ir milzīgi, toksiski veidojumi, ar neatrisināmiem aizvainojumu mudžekļiem un man sanāk pašai kāpt ārā un izvairīties, jo uz mani dusmojas par to, ko mana māte kādam ir teikusi 75ajā.
es to saku ar domu - nevajag pārdzīvot, ja nu nesanāk, ne visās ģimenēs ir veselīgs vienojošais elements.

(Reply to this) (Thread)

lūk, es esmu tik dziļi savā fantāzijā, ka aizmirsu par šādiem variantiem. aizmirsu, ka arī vienai no maniem visvismīļākajiem cilvēkiem, kam ir "liela ģimene Latgalē" (dzimtas fantāziju virsotne), radu satikšanās ir trauksme un sāpes.

tomēr tas, ko es šo gadu gaitā esmu redzējusi E ģimenē, par neko tādu neliecina. iespējams, ka mēs, būdami vienpaši, neesam ievilkti nekādos strīdos un ilgi glabātos aizvainojumos, kas gan jau eksistē, un tādēļ manās acīs tas viss izskatās tīri, skaisti un jauki. ar savām buktēm un problēmām, jā, bet man tik ļoti gribas ticēt, ka lielākoties tur dzīve ir tik skaista kā radu saietos saulainos pagalmos.

(Reply to this) (Parent)