es ļoti šito pazīstu, to vajadzību vienmēr būt mutulī. arī vēl neesmu sapratusi, kā sakoordinēties līdzsvarotākai pieejai, bet, šķiet, man tas totāli ir jāiemācās, jo citādāk vienu brīdi pienāks tāds breikdauns, no kura vispār nāksies kārpīties ārā nebeidzami ilgi. man gribas iemācīties vienkārši mierīgi būt ar sevi, ne tikai būt mūžīgu vētras acī.

(Reply to this) (Thread)

man liekas, ka tas varētu būt saistīts ar kaut kādu sevis pieņemšanu. apziņu, ka pasaule neapstāsies, ja tu kaut kur neaiziesi. ka laiks sev ir tikpat svarīgs kā laiks citiem.
es neciešu to, ka vairs nelasu, bet nav jau laika - tā ir pārāk mierīga nodarbe, kuras laikā es taču varētu būt bārā ar cilvēkiem. es zinu, cik absurdas ir šīs prioritātes, bet neko vēl neprotu darīt lietas labā.

(Reply to this) (Parent)