man liekas, ka tas varētu būt saistīts ar kaut kādu sevis pieņemšanu. apziņu, ka pasaule neapstāsies, ja tu kaut kur neaiziesi. ka laiks sev ir tikpat svarīgs kā laiks citiem.
es neciešu to, ka vairs nelasu, bet nav jau laika - tā ir pārāk mierīga nodarbe, kuras laikā es taču varētu būt bārā ar cilvēkiem. es zinu, cik absurdas ir šīs prioritātes, bet neko vēl neprotu darīt lietas labā.

(Reply to this) (Parent)